(a Song for Simeon)
Kungs, Romas hiacintes jau ziedos
Ziemas saule pār sniega kalniem–
Spītīgais gadalaiks pēdēja cietoksnī.
Mana dzīvība viegla, gaida nāves vēju
Kā spalva pastieptā plaukstā.
Putekļi saulē un atmiņas kaktos
Gaida to vēju, kas vels veļos.
Dod savu mieru.
Esmu gadiem staigājis ielās
Turējis ticību un likumu, devis nabagiem
Godājis un godāts, tam nepieķerdamies
No manām durvīm neviens nav aizraidīts prom.
Kas pieminēs manu namu, kur paliks mani bērnu bērni,
Kad pienāks bēdu dienas?
Viņi ies kazu takās un lapsu alās
Bēgs svešu seju un svešu zobenu.
Pirms peināk laiks važām un rīkstēm un raudām,,
Dod savu mieru
Pirms apstāšanās pamestības kalnā
Pirms mātes bēdām noliktā stundā
Šai nāves dzimšanas gadalaikā
Ak, Bērns, tu nerunājošais un neizteiktais Vārds
Dod Israēla mierinājumu
Kādam, kam astoņi desmiti gadu un rītdeina nepienāks.
Kā Tu esi sacījis
Tie tevi teiks un cietīs ik paaudzē
Kā slavu, tā apsmieklu
Gaisma no Gaismas, augšup pa svēto kāpnēm
Es neesmu moceklis, ne man pacelties domas
un lūgšanas augstumos
Ne man redzēt pastarās lietas.
Dod man savu mieru.
(Un zobens caur tavu dvēseli ies,
caur tavu – ieklausies)
Esmu noguris dzīvot savu un dzīvi pēc manis.
Es mirstu savu nāvi un nāvēs arī pēc manis.
Lai nu Tavs kalps aiziet mierā
Redzējis Tavu pestīšanu.
