ievas

 

ievas zied. vai no tam aukstums?

mans es noslēpies ievu smaržā, apreibis, nelien laukā.

tikai t­āds aukstums nez no kurienes, un sapņos es jau kuŗo reizi vācu gabalus un lieku kopā sava brāļa līķi. un nekas neizdodas, nekas nesanāk, viss vienmēr paliek nepabeidzams, un asiņu garša mutē.

kad saule un ievas, un ābeles zied, es negribu dzīvot. jo dzīve ir tiem, kas to prot, kas to novērtē, kas viņas grib.

tikai, es nevaru pateikt, kam dzīve nav – tiem, kam viņa par smagu un par ilgu, kas izgaršo mirkli, bet mokās ar mūžību? vai tiem, kuŗi tās neprot – kā austrumu dejas nav ziemeļu cilvēku stīvajiem mugurkauliem. vai tā ir – bet varbūt tās ir tikai iedomas.

sīvā ābeļu ziedu smarža sajaucas ar ievu rūgtumu. vēl viena nakts, kad baidīšos aizmigt, un tomēr iešu gulēt, un skatīšos. un nenovērsīšos.

Advertisements

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s