klausījos dziesmu svētku sakrālās mūzikas koncertu

internets ir viena varena vieta. beidzot, laika pārpilnības dēļ, un tāpēc, ka Mobijs Diks un Jauniešu dienu pārgājiena lūgšanu grāmatiņa plus dainu angļu tulk. rediģēšana ir kopā tā kā par biezu, nolēmu uzmest aci dziesmu svētku sakrālās mūzikas koncertam.
nu kā saka – pats vainīgs.
pirmais, ko es nodomāju, bija – cik labi, ka neaizgāju. būtu beigts un pagalam.
vispārējais iespaids – pelēcība un disonanses, disonanses un nesaprotamu moku pārņemtas sejas, kam, iespējams, vajadzēja attēlot dziļas garīgas pārdomas, bet rezultātā sejās atspoguļojās kaut kas vidējs starp vēdergraizēm un naglu papēdī.
koncerta sākumā komentētāji lepni pavēstīja, ka šoreiz, atšķirībā no iepriekšējās reizes, programmā būs latviešu autoru sakrālā mūzika.
tāda tur arī bija.
no visa dzirdētā daudzmaz baudāmi bija 4 skaņdarbi (un kā es priecājos par fast forward pogu un iespēju atslēgt skaņu vismaz 8 gadījumos!). īpaši izcilas bija bālas meičas baltās kleitās, kuŗu disonējošās vokalīzes atgādināja ne vairāk un ne mazāk – ķeltu bean sídhe dziedājumus, ko cilvēks dabū dzirdēt īsi pirms savas nāves. bean sídhe tēlu pastiprināja lēnā, aizmigusī pārvietošanās par Doma telpu ar baltām svecēm rokā.

no koncerta var secināt sekojošo – ja var ticēt modernajai sakrālajai mūzikai, latvijas/ latviskā sakrālā telpa ir nesakārtota, drūma, skumja, sāpju un moku pārņemta, tumša un neapdzīvojama. nezināmu apsvērumu vadīti, koŗi izpildīja dziedājumus alelūja un gloria ar dies irae izteiksmi: lēni, drūmi un apnicīgi.
kristīgajā (ja to tā var teikt) latviskajā sakrālajā telpā trūkst gaumes, saticības, prieka un zināšanu. prieks paliek kristīgās telpas ārpusē – tirgus laukumā, pagānisko gadskārtu svētku raibumā un burzmā. gaume – kopā ar zināšanām – aiz akadēmisko iestāžu sienām, tā arī nekad nesaskaŗoties ar tautu, kuŗa spiesta savu garīgumu veidot no pabirām un pārpalikumiem. par saticību mūsu laika kontekstā runāt būtu lieki – kristīgā pasaule ir sašķelta, aizmirsusi savu misiju pasaulē – tās vietā nodarbojas ar politiku un raganu medībām.

koncets atsauca man atmiņā nesen piedzīvoto korāļa Jēzus dod mums prieku izpildījumu kādā svētdienas dievkalpojumā. lēni, drūmi un minorā – Jēzus dod mums prieku. ja mēs, kristīgie, paši neiemācīsimies savās sejās un augumos nest Jēzus vēsti, nest taisnu muguru, ar prieku vaigā, stingrā solī – tad no pasaules mēs to neiemācīsiemies. koncerts tikai apstiprināja to, kā latvija redz kristietību – vai nu kā drūmu un tumšu vietu, – vai arī kā nesaprotamu mistisku pārdzīvojumu, ko nevar citiem rādīt. nekāds vidusceļš netiek piedāvāts.

Advertisements

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s