pasaules skrējiena kurlums

pirmkārt.

aizgāju uz Wolverine. man patika pārējie x cilvēki – ar savu citādā filosofiju, ar domu, ka cilvēks, pat tāds kas lido vai kuŗa skatiens spēj sadedzināt vai doma – izsaukt vētru, galu galā paliet tas pats cilvēks, kuŗš mīl un vēlas tikt mīlēts, kam sāp un kas sāpina, kas spēj piedot – vai nepiedot; kas rada, būvē, iznīcina, atjauno – dzīvo. nu, labi, specefekti no filmas uz filmu pieauga skaitā un datorizācijā, bet tomēr tie neapslēpa domu un neaizstāja dialogus, sarunas, saziņu, ideju un piemēru skatītājam.

un nu – prekvels vai kā nu to brīnumu sauc. vāaaks. dialoga nabadzību filmā var salīdzināt tikai ar specefektu neloģisko neticamību. izcilākā frāze, kas atkārtojas (laikam tādējādi cenšoties aizstāt t.s. ‘sarkano pavedienu’) ir – mēs esam brāļi, un brāļi viens otru aizstāv/pieskata. acīmredzot, post-post-modernā (post-mortem) laikmeta sarunu iezīme filmā ir atņirgti zobi, saspringti muskuļi, nesakarīgi rēcieni un vienvārda teikumi, kas nemitīgi atkārtojas. un tas viss – ņemot vērā faktu, ka Wolverine vēlākajās/agrākajās filmās ir izcils (lai gan nerunīgs) varonis-darītājs. ja nebūtu šo pirmo filmu, un man vajadzētu veidot savu spriedumu par x cilvēkiem – nudien, es ignorētu gan filmu, gan ideju. nu nevar ar specefektiem parādīt neko citu kā agresīvas vardarbības filosofiju – vai jebkādas filosofijas, jebkāda pamata trūkumu. lēkājot līdzi neloģiskajiem supervaroņiem, skatītājs tiek saraustīts gabalos – gan identificējoties ar ekrānā redzamajiem/dzirdamajiem skatiem, gan tīras loģikas ziņā, mēģinot izsekot līdzi kārtējā specefekta iespējamai saistībai ar citiem iepriekš notikušajiem.

otrkārt.

uzmetu aci Star Trek prekvelam. tas pats. identiski, stulbi, nepamatoti, žilbinoši, sasodīti, nenormāli specefekti, kas neatstāj vietu skatītāja domām, jūtām, fantāzijai. sarunas? ko jūs. kāpēc vajadzīgs sarunāties, ja var vienkārši izkauties. laika cilpas jau tāpat neloģiskumu vēl papildina un paplašina augsto tehnoloģiju iedomātais lietojums, labo varoņu nepakļaušanās gravitācijas un inerces likumiem, nenovēršamā kāpšana augstceltnes pēdējā stāvā filmas beigās un vispārēja Star Trek noslīcināšana dator-radītos vizuālos plūdos.

tātad.

kas viņiem visiem, sasodīts, noticis? kopš gredzenu pavēlnieka pārvēršanas dīvainā vizuālā stāstā ar austrumcīņu elementiem un datoranimācijas gļukiem, nerunājot nemaz par beovulfa pēdējo versiju, specefekti ieņēmuši galvenās un nesatricināmās pozīcijas vizuālajā naratīvā, izskaužot, anihilējot sarunas, lēnu vēstījumu (lai arī visuālu), mieru un pārdomas. action pārņem filmas līdzīgi vārpatai slikti ravētā laukā. vai tiešām mūsu pasaule ir atteikusies no domām, vārdiem, klusuma, kuŗā apstājas laiks un ķermenis – un doma iegūst savu verbālo ietērpu, lai satiktos ar kādu citu domu, apmainītos, pieaugtu spēkā un skaistumā?

un tad jau nav brīnums, ka Dieva balss palikusi nedzirdēta. tā ir par lēnu ar sevi un savu [i]action [/i]aizņemto ļautiņu ausīm, par mierīgu viņu adrenalīna atkarīgajām sirdīm, par klusu viņu kuņģa čūlainajiem prātiem.

apturiet pasauli. es gribu izkāpt.

Advertisements

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s