noklausījos grāmatu the shack

starp citu, kā latviski var nosaukt uz ātru roku uzceltu ēku, domātu pagaidu dzīvošanai, parasti mežā vai kādā skarbā teritorijā.. Būda? grausts? šķūnis? slietenis? silto zemju vārdi šaizemē neiedzīvojas – pārāk pamatīga ir lv domāšana par mitekļa iespējām un uzdevumiem. tāpēc nepievienošu latvijas konotāciju grāmatas nosaukuma interpretācijai, paturot to pašu amerikānisko – the shack.

noklausījos. līdz galam. un vietām vairākas reizes. man žēl, ka nav grāmatas, kuŗu var apturēt vajadzīgajā lapas pusē vai pāršķirt, kā iegribas. tāpēc mani formulējumi ir tālu no pilnības un citātu tiešuma.

kopumā iespaids ir pretrunīgs. mans akadēmiskais 2/3 sastāvs apgalvo, ka te nu ir radinieks visiem koelju un cāļu zupām un pārējam pārgremoti-pārstrādātam trešreizējam paradigmu uzlējumam. 1/3 manis, savukārt, nespēj beigt muļķīgi smaidīt un dziļi iekšpusē priecāties ar prieku, kam nav nekāda, ne mazākā sakara ar to, kas notiek ap mani un manām zināšanām.

Akadēmiski:

grāmatas sižeta līnijas veido klasisks kvests – salīdzināms ar banjana svētceļnieka gājumu, oveina ceļu pie zaļā milža, ķempenieša sekošanu kristum, gudkainda pirmo burvja likumu utt. kompozīciju atdzīvina rāmji – izdomāts ghost writer un stāsts par stāstu par stāstu, kas eleganti palīdz uzturēt darba -izdomājuma raksturu. visi tēli ir izdomāti, līdzība ar dzīvē esošajiem apzināti attālināta, uzsvērti noliegta. šāds priekšnosacījums nepieciešams, lai definētu tālāko notikumu attīstības sirrealitāti un vienlaikus – patiesumu.

stāsts, kā jau iepriekš minēts, ir sapnis sapnī, dvēseles pārdzīvojuma, privātas atklāsmes sekundārs atspoguļojums, kuŗā tiek analizēti un risināti noteiktas ikdienas dzīves paradigmas, proti, amerikas evanģelikāļu, uzdotie jautājumi un problēmas. šāda teksta rašanās netieši norāda uz minētās paradigmas pakāpenisku kanonizāciju un dogmatizāciju, kas, savukārt, nepieciešami pieprasa vēlreizēju jēdzienu pārskatīšanu indivīda, personas attīstības kontekstā.

vēstījumā nemitīgi pretstatīti jēdzieni – mācītais/zināmais un piedzīvotais/izjustais, tādējādi norādot uz privātas atklāsmes, indivīda domu gājienu, meklējumiem un zaudējumiem ceļā uz dziļāku sava garīguma un dieva kā personas, dzīvas būtnes izpratni.

grāmatas lielāko daļu sastāda dialogi starp galveno varoni un viņa satikto dieva trīsvienību. dialogos atklājas gan domājamā fundamentālisma dogmu stagnācija, gan galvenā varoņa/meklētāja personīgie pārdzīvojumi, sāpes, šaubas, gan grāmatas autora piedāvātie praktiskie risinājumi kanoniskās evanģelikāļu dogmatikas samierināšanai ar indivīda pieredzi. netradicionāls trīsvienības attēlojums izmantots, lai norādītu uz dieva visur-esamību, nebeidzamību, neizprotamību un nedefinējamību (skat. arī summa theologica, I-1), kā arī to, ka dievs katram atklājas citā, tikai viņam/ai saprotamā veidā.

sižetā ievītās sarunas ar trīsvienības personām un bibliski personificētiem dieva aspektiem (piem. gudrība – īj.28) veido galvenā varoņa uztveri un domāšanu, vadot viņu uz savu dziļāko negatīvo emociju apzināšanos un izmainīšanu. piedošanas un mīlestības jēdzieni uzskatāmi par galvenajiem vēstījumu veidojošajiem jēdzieniem. caur galvenā varoņa emociju atspoguļojumu lasītājam tiek dota iespēja izvērtēt savas zināšanas un dzīves pieredzi, pārdomājot, ko nozīmē un kā ikdienā izpaužas mīlestība, naids, tiesāšana, piedošana, lūgšana, sadraudzība, attiecības, izvēles utt.

proporcionāli liela dialogu daļa veltīta jautājumam par dieva neiejaukšanos pasaulē, mēģinot formulēt dialektisku saistību starp dieva mīlestību, ļaunuma rašanos/pastāvēšanu un izvēles brīvību. vēstījuma varonis (un līdz ar to, zināmā mērā, arī lasītājs) rod mierinājumu un risinājumu uzticoties dieva vis-zinībai un vis-valdībai, tādējādi piedzīvojot un apstiprinot dogmatisko patiesību.

ar iepriekš minēto tematiku cieši saistīta piedošanas tēma, kas atklājas vairākos aspektos: dieva piedošana cilvēkam, cilvēka piedošana dievam, cilvēka piedošana cilvēkam. piedošana tiek saistīta ar dusmu un mīlestības jēdzieniem, caur galvenā varoņa ceļā piedzīvotajām situācijām atklājas tiesāšanas bezjēdzīgums, dieva visu aptveŗošā mīlestības pārdzīvojums un cilvēka atbilde uz to. no vienas puses, tiek apstrīdēts fundamentālisma dogmats par to, ka tikai tie, kas formāli tic kristum, tiek glābti un saņem dieva mīlestību; no otras puses – tiek parādīts ceļš, kas ved uz glābšanu caur ticību kristum, atsaucoties uz jņ. 10:16, kur kristus attēlots kā gans, kas meklē savas aitas visās iespējamās vietās. līdz ar to vēstījums mudina uzticēties kristum kā personai, veidot ar viņu attiecības, no kuŗām izriet dieva iedvesmota pasaules uztvere un produktīva saskarsme ar sabiedrību.

vairākās vēstījuma vietās tiek pretnostatīti jēdzieni dievs-reliģija, ticība-sistēma(s), attiecības-institūcijas/iestādījumi/tradīcijas, personība-dogmats. kā augstāk minēts, šis vienlaikus ir netiešs norādījums uz t.s. bibliskās brīvticības dogmatizēšanos un stagnāciju un atsauce uz semper reformanda. lutera izvirzītās domas par pestījošo (uz)ticību kristum, no kuŗām izriet kristus sekotāja spēja izpildīt gan reliģijas, gan sabiedrības regulas un noteikumus, tiek parādīta caur dialogiem, kur galvenais varonis izvirza dogmatisko, iemācīto, ‘pareizo’ izteikumu, kuŗu tālāk apstrīd un labo kāda no trīsvienības personām. pašu personu attēlojums (afro-amerikāniete ‘Papa’(vīr.dz.)), ebrejs Jēzus, aziāte ‘Saraju’(sanskr.)) liek lasītājam pārskatīt savus dogmatiskos uzskatus par dieva nedefinējamību un aicina paplašināt uztveres un iecietības horizontu.

tekstā sastopamā vienkāršruna, šķietami primitīvie un shematiskie dialogi, vienkāršotā sintakse un vārdu krājums rada nepastarpināta piedzīvojumu iespaidu, vienlaikus kaitinot lasītāju ar zināmu valodisku neprecizitāti, atkārtošanos un paredzamību. iespējams, ka šie faktori arī nosaka visai agresīvo kritiku, ko grāmatas teoloģiskais saturs saņēmis no dažādiem evanģelikāļu apoloģētiem.

minētās sintaktiskās un gramatiskās struktūras tomēr ir arī pamats un cēlonis tam, ka tekstā atspoguļotās emocijas, jūtas un pārdzīvojumi rod tūlītēju atbalsi lasītāja pieredzē, tādējādi nodrošinot ļoti augsta līmeņa iegrimšanu vēstījumā. varoņa piedzīvotais – nemīlestība, sāpes, zaudējumi un bažas par nākotni, dusmas uz dievu, nespēja piedot, mīlestība uz saviem tuviniekiem, naids un atmaksas meklējumi ir vispārcilvēciski jautājumi, kas tā vai citādi atrodami katra lasītāja pasaulē. augstā iegrimšanas līmeņa dēļ identifikācija ar vēstījuma varoni ir visai liela, līdz ar to piedāvājot lasītājam risinājumu paša problēmām un emocijām.

grāmata atstāj iespaidu uz lasītāju. šai gadījumā izvārīšanās no epitetiem ir apzināta. stāsts ir mūsdienām atbilstošs privātas atklāsmes, dieva piedzīvojuma pieraksts, literārs darbs, kas savā īpatnējā veidā mēģina atklāt vienotās patiesības šķautnes sev saprotamā un pieņemamā veidā.

1/3

laikam, lai kaut ko atrastu, ir kas papriekš jāzaudē. kā mīļš cilvēks, prieks, ikdiena, veselības gabaliņš, darbs, kontrole, lepnums – kas nu kuŗam tas zaudējamākais. un tad ir divas izejas vai to kombinācijas: pirmā, vainot citus. otrā – vainot sevi. visos gadījumos kāds tiek notiesāts, kādam netiek piedots, kāds tiek ieslodzīts parādu cietumā, no kuŗa tumsas nav citas izejas, kā vien tas/tad, ka/d tiks samaksāts vai atlaists parāds.

jā. man par pārsteigumu, ir iespējams tiesāt dievu. es gan par šo personīgi neprotu domāt, pat nezinu, kāpēc.. bet no jautājumiem, ko dzirdu apkārt, un kas man ir nesaprotami, ir iespējams tiesāt – dievu. ieslodzīt parādu cietumā. nelaist ārā, kamēr viņš neiejauksies pasaulē un neiznīcinās visus sliktos un ļaunos. bet, kamēr dievs sēž cietumā, viņš nekur netiek iejaukties. un tā tas iet uz riņķi vien, un ļaunums pasaulē priecīgi aug un vairojas ar dalīšanos.

šai stāstā varonis ved lasītāju līdzi – uz tumšo vietu, uz to vietu, kas sāp tik loti, ka neko nejūt. to vietu, kas ir tik tumša, ka apēd visu gaišo. kur bailes sevi pazaudēt tevi arī pazaudē. bet kad tu saņemies un ieej savu baiļu vietā, tu sastopies ar Pavisam Ko Citu.

Kādu Citu.

un tad pēkšņi izrādās, ka tas, kas tev mācīts un ko tu esi pa pasauli salasījies, pašieguvies, pašapliecinājis, ievērtējis un nosodījis – viss ir citādāk. ka tu esi domājis par noteikumiem nevis par attiecībām, ka esi domājis par jēdzieniem, nevis personām, ka esi meklējis būt dievs un atradies velnā. sāpēm tas labi sanāk.

bet ‘kamēr tu tici savām bailēm, tu nevari sastapt dievu’ (the shack). tāpēc tajā tumsā ir jāpaspeŗ solis līdz ap(at)ziņai, ka tumsa ir gaismas prombūtne un pamatā radusies no tā, ka tu pats cieši turi acis ciet, pielicis tām priekšā vēl arī rokas. un tā tu klūpi un nevari noturēt līdzsvaru, jo nav ar ko, rokas aizņemtas, turot acis ciet.

tāpēc tāds kritiens ir labs – tas atņem spēju slēpties. tas atbrīvo rokas un atveŗ acis. un tu ieraugi, kas tev apkārt. tu satiec Kādu Citu, ne sevi, ne savas iedomas par minēto Kādu.

no satikšanās, no attiecībām ar Viņu izriet dvēseles sadzīšana. no Viņa rokām apbedītajiem skeletiem izaug jaunais dvēseles dārzs. ja Viņš ir tev blakus, tu vari iet visur un būt brīvs visur, un visi piedraudējumi kļūst par apsolījumiem.

kad tu izlaid dievu no cietuma, arī tu pats tiec atbrīvots. un pasaules ļaunumam ir atņemts viens ļaunais.

Advertisements

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s