Re, vēja nav, un kociņš neviens nekustas,
Un laikam neplūst arī gruntsūdeņi.
Un melnās svītras nodzēstas no tāss.
Un sausā eglē apklusuši dzeņi.Bez vēja tavi mati klusi guļ.
Un nešūpojas aste cielaviņai.
Un brūnā māla bļodā māte sviestu kuļ.
Bet debesīs. Un nav ko prasīt viņai,Jo debesīs. Un neviens kociņš nekustas.
Gar manām kājām briljantos birst rasa.
Pa lielu pasauli es eju mazs,
Un pēdas man to balto ceļu prasa,Kur vēja nav. Re, atkal brīdis jau –
Tik mēms, tik kluss. Tik tukšs no visām pusēm.
Es stāvu laimīgs te. Nekā te nav.
Un arī nevajag, kad dvēsle klusē.I.Ziedonis. Re, kā.