skumju putns izplešas
vējā un tumšmelnām spalvām
ieķeŗas mākoņu malās.
viņš plīvo starp zemi
un debesīm, starp
to, kas varēja būt, un
to, kas nenotika.
viņa kājas iejūk
vīnogu zaros aiz loga,
un viņa sirds sitas
stiklos, klusumā, pārtraukta.
sarāvies kamolā, skumju
putns tup uz palodzes,
un ir krietni pāri pusnaktij;
viņa acis aizsedz mēnesi,
viņa klauvējieni apēd
miega paliekas,
viņa balss izžāvē
neizraudātās atmiņas.
