Silmariliona – Ainulindalē

J. R. R. Tolkīns
Silmariliona – Ainulindalē

Ainuru mūzika (turpinājums)

Tad runāja Ilūvatars, sacīdams: „Vareni ir ainuri, un Melkors starp viņiem tas varenākais; bet lai viņš un visi zinātu, ka es esmu Ilūvatars, tad visu, ko esat dziedājuši, es darīšu taustāmu, lai jūs redzētu savu darbu augļus. Un tev, Melkor, būs redzēt, ka nav tādas tēmas, kas savu sākumu neņemtu manī, nedz arī, ka kāds var mainīt mūziku man par spīti. Jo tas, kuŗš to uzņemsies, beigās izrādīsies vien mans instruments, ko es likšu lietā, lai darītu brīnišķus darbus, kas viņam pat nav nākuši prātā.”

Tad izbijās ainuri, un nesaprata viņiem sacītos vārdus; un Melkoru pildīja kauns, no kā dzima slepenas dusmas. Bet Ilūvatars cēlās godībā un izgāja no mīlīgajām mājvietām, ko bija radījis ainuriem, un ainuri viņam sekoja.

Bet kad viņi bija izgājuši Tukšumā, Ilūvatars sacīja uz tiem: „Raugiet – jūsu Mūzika!” Un viņš tiem rādīja tēlus, dodams redzēt to, ko līdz šim bija tikai dzirdējuši; un viņi ieraudzīja savā priekšā paceļamies jaunu Pasauli, un tās lode atradās Tukšumā, un tā nebija no tukšuma. Un viņiem apbrīnā raugoties, atklājās Pasaules dzīve, un viņiem šķita, ka tā zeļ un aug augumā. Un kad ainuri klusībā bija kādu laiku raudzījušies, Ilūvatars vēlreiz teica: „Raugiet – jūsu Mūzika! Tā jūs esat dziedājuši; un katram no jums būs daļa pie šī, tajā rakstā, ko esmu jums nolicis, tur būs vieta visam, ko jūs esat izdomājuši pielikt. Un tu, Melkor, izzināsi savas sirds slepenās domas un sapratīsi, ka arī tām ir vieta visa veselumā, un tā papildināsi kopējo godību.”

Un daudzas citas lietas Ilūvatars tajā laikā sacīja ainuriem, un tādēļ, ka viņi atminas viņa vārdus un to mūziku, ko paši radījuši, ainuri zina daudz no tā, kas bijis, kas ir un kas nāks, un viņiem maz paiet garām nemanīta. Tomēr ir lietas, ko viņi nevar redzēt – ne vienatnē, ne kopīgās pārdomās,- jo vienīgi pats Ilūvatars skaidri zina, kas nolikts nākotnē, un katrā laikmetā rodas kas tāds, par ko nav bijis zināms, jo tāda nav bijis pagātnē. Un notika tā, ka raudzīdamies uz pasaules tēlu savā priekšā, ainuri pamanīja daudz ko tādu, kas viņiem nebija ienācis prātā. Un viņiem aizrāvās elpa, redzot Ilūvatara bērnu ienākšanu pasaulē un to mājvietu, kāda tiem sataisīta. Un viņi sajuta, ka ar savu mūziku ir radījuši tādu bezgala skaistu mājvietu, tomēr nezinādami, kam tā tiks izmantota. Jo Ilūvatara bērnus viņš bija iedomājies viens pats; un tie nāca no trešās tēmas un nebija tēmā, ko Ilūvatars bija devis iesākumā, un nevienam ainu nebija daļas pie viņu radīšanas. Tādēļ, tos uzlūkojuši, viņi jo vairāk tos iemīlēja, jo tie bija atšķirīgi – savādi un brīvi, viņos tie redzēja jaunu Ilūvatara prāta atspulgu, guva ieskatu viņa gudrībā, kas līdz tam bija apslēpta pat no ainuriem.

Bet Ilūvatara bērni ir elfi un cilvēki – Pirmdzimtie un Pēcteči. Un no visas Pasaules godības, tās plašumiem un klajumiem, tās tekošiem uguņiem, Ilūvatars izraudzīja tiem mājvietu laika dziļumos starp neskaitāmām mirdzošām zvaigznēm. Un šī mājvieta varbūt šķiet tikai nieks tiem, kas domā par ainuru spožumu un ne par viņu baiso spēku – jo viņi varētu paņemt visu Ardu un darīt no tās milzumaugstu kalnu, kuŗa gals ir asāks par adatu; vai tiem, kuŗi domā tikai par pasaules plašumiem, ko joprojām veido ainuri, bet ne par smalkumu, ko tie ieliek savā darbā. Bet kad ainuri bija uzlūkojuši šo mājvietu savā priekšā un redzējuši Ilūvatara bērnu mošanos, tad daudziem varenajiem ainuriem sirds vedināja nodoties šīs vietas veidošanai. Un viņus vadīja Melkors, jo viņš bija lielākais ainuru vidū, kas piedalījās Mūzikā. Un iesākumā viņš pat sev pašam izlikās, ka vēlas doties un sakārtot visas lietas Ilūvatara bērnu dēļ, samierinādams aukstumu un karstumu, kas straumēm plūda caur viņu. Bet viņš lūkoja pakļaut elfu un cilvēku gribu, apskauzdams dāvanas, kādas Ilūvatars tiem bija apsolījis; un viņš pats ievēlējās sev kalpus un pakļautos, kas viņu sauktu par kungu, kas varētu citiem pavēlēt.

Bet citi ainuri raudzījās uz mājvietu, kas atrodas Pasaules plašumos, ko elfi sauca Arda – Zeme; un viņu sirdis ielīksmojās gaismā, un viņu acis uzlūkoja krāsas un priecājās; bet jūŗas rēkoņa rosināja viņos lielu nemieru. Un viņi vēroja vējus gaisā, un materiālus, no kā Arda ir taisīta – dzelzi un akmeni, un sudrabu un zeltu, un daudzas citas vielas: bet no visām tiem visvairāk tikās ūdens. Un pirmdzimtie stāsta, ka ūdenī vairāk par visam citām lietām joprojām skan ainuru Mūzikas atbalss; un daudzi Ilūvatara bērni nevar vien atklausīties jūŗas balsīs, bet viņi nezina, ko viņi klausās.

Advertisements

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s