kā reizēm gadās uztrāpīt uz cilvēka lappušu malām, un baložu vietā sirds vēstules nez kāpēc pārnēsā dzēse (jo baloži vienkārši nav pārāk inteliģenti)

uz malām, mēs toreiz rakstījām uz malām
un neatgriešanos, kad vēja pusē salām
mūs gārņi ievīla. uz malām
un vienā laidā, tā bez kādām šuvēm
no rokām vien mēs ugunskuri kļuvām
uz neatgriešanos. kā dzēses ūdensrozēs
mēs lapas sagriezām, kas tika tev, kas – man,
to neizlasīt kartupeļu grozos. uz malām
mēs rakstījām no paša vidus sirds,
un tagad nesaliktais klusums kā pēc pirts
tāds nomazgājies lien pa visām spraugām
uz neatgriešanos. jo tā mēs abi augām
viens otram garām un no sevis ārā,
uz malām vien. un kas to tagad saliks
tais rāmjos, grozos, piedošanu maisos
līdz malām vien. un tālāk laiks tā skrien
ka laukos, ko mēs kādreiz kopā arām
vien pienenes un retas pūces skrien.
no malām vien. uz malām vien.
Advertisements

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s