guvernante diversante

Fragments no tulkojamās grāmatiņas. Skat. arī pievienoto video.

Devītā nodaļa

…Ada paskatījās uz augšu. Tumšā figūra viegli nolēca no margām uz kāpņu laukumiņa.

Jaunā guvernante pastiepa baltu roku, ko Ada paspieda. Roka bija ledus aukstumā.

“Priecājos jūs satikt,’ teica Ada.

“Vari saukt mani par Lūciju,” teica guvernante. “Ceru, ka mēs kļūsim draugi.”

Ada nedroši pasmaidīja un pie sevis apcerēja, cik ilgi šī konkrētā guvernante izturēs Drūmasu pilī.

“Iesim uz skolas istabu,” teica Lūcija, “un sāksim iepazīties.”

“Vai tam nav nedaudz par vēlu?” jautāja Ada. Saule sliecās uz rietu un ēnas kļuva gaŗas.

“Iepazīties nekad nav par vēlu,” Lūcija teica dziedošā balsī. Viņa uzsēdās uz margām un pastiepa Adai ledainu roku.

“Un, starp citu, kad tu ar mani iepazīsies, tu sapratīsi, ka esmu vairāk naktsputns.”

Ada pieķērās Lūcijai pie rokas un uzrāpās uz margām viņai blakus. Lūcija uzsita pa margām ar melnā lietussarga aso galu, un viņas sāka šļūkt uz augšu.

“Kā jums tas sanāk?” pārsteigta jautāja Ada, kad viņas nonāca lielo kāpņu galā.

“Tas ir vecs guvernanšu triks,” teica Lūcija ar smaidu, kas Adai atgādināja kādu senu gleznu. “Un es esmu ļoti veca guvernante.”

“Tiešām?” Ada ziņķārīgi teica.

Viņas devās uz skolas istabu. “Jā,” teica Lūcija. “Man ir pāri par trīssimt gadiem.”

Skolas telpa atradās Drūmasu pils kupolā un boja liela un apaļa, ar caurumu vidū. Griestus klāja gleznojumi ar resniem spārnotiem bērņukiem, apaļīgām dāmām plīvojošos tērpos un visai niknu vīru, kas laikam dzinās pakaļ gulbim. Vienā kupola pusē bija Adas skolas sols, bet otrā – guvernantes galds. Abi galdi bija vērsti pret sienu, bet akustika šeit bija tāda, ka vienai vajadzēja tikai pačukstēt, lai otra visu lieliski dzirdētu.

Ada sekoja Lūcijai cauri sānu durtiņām un augšā pa akmens spirālkāpnēm. Lūcija jau grasījās palaist Adu pa priekšu, kad no telpas izmuka pārbijies dekoratīvais briedītis un aizklabināja lejā pa kāpnēm.

“Nāc iekšā, Ada,” sacīja Lūcija. “Apsēdies, lūdzu.”

Ada apsēdās uz zema krēsla pie tualetes galdiņa. Uz tā bija spogulis, pārsegts ar melnu kabatlakatu, matadata un laikam glāze ar asinīm.

Lūcija apsēdās gultā. Viņai pie kājām bija melnā ceļojumu soma, ko Ada bija pamanījusi iepriekšējā naktī. “Es laikam paskaidrošu,” teica Lūcija.

Ārā pacēlās balts mēness un lēja sudrabainu gaismu pār Drūmasu pils jumtiem.

“Redzi, es esmu vampīrs.”

Ada pamāja, lai gan īsti nezināja, kas vampīri ir.

“Es savā laikā biju itāļu princese skaistajā kalnainajā Kortonas pilsētā. Diezgan daudz laika pavadīju, sēžot ar adatu un diegu pie loga, lāpīdama bikses, kamēr jauni puiši lejā pagalmā spēlēja lautas un dziedāja man dziesmas.

“Laiku pa laikam kāds jaunietis mēģināja uzkāpt pie manis balkonā un saplēsa bikses, un tad es jutu pienākumu tās salāpīt. “

Lūcija pasmaidīja, un skumji raudzījās pa logu mēnesnīcā.

“Laimīgie laiki,” viņa klusu teica.

Tad viņa sarauca uzacis. “Kādu dienu pie mana tēva ieradās glīts ungāru grāfs. Viņam līdzi bija instruments, ko spēlē ar zirga astru lociņu, un kas skan kā kaķa vaimanas. Jāatzīst, ka šis elegantais augstmanis mani pārsteidza nesagatavotu.

“Un tā vienā mēnesnīcas naktī – gandrīz kā šonakt – es ļāvu grāfam Vladam, kas tik jauki spēlēja vijoli, uzkāpt pie manis balkonā. Es biju jauna un dumja, un viņš bija uzvilcis bruņubikses, ko nevarēja saplēst, rāpjoties pa sienām, un tā es ļāvos viņa apkampienam.

“Tā bija liktenīga kļūda. Redzi, viņš bija vampīrs*, un tā vietā, lai mani noskūpstītu, viņš man iekoda kaklā un pavērta par tādu pašu vampīru.”

“Tas bija sāpīgi?” Adai iepletās acis.

“Nē, ne pārāk,” Lūcija teica. “man kutēja, bet pie vainas laikam bija viņa ūsas. Bet es tā uz viņu apskaitos, ka nogrūdu no balkona, un viņš uzkrita uz rožu koka balsta un sabirza putekļos. Gandrīz kā miets tieši sirdī, tikai daudz glītāk.” viņa skumīgi pasmaidīja.

“Es diezgan drīz sapratu, cik neērti būt vampīram – jāsargās no dienas gaismas, jādzeŗ tikai asinis, visu laiku jātērpjas melnā…”

“Jums melns piestāv,” teica Ada. Viņasprāt tā vampīru būšana nebija diezko jautra, bet Lūcija Bordžija to nepadarīja par traģēdiju.

“Paldies,” teica Lūcija. “Bet pēc tā, kas ar mani notika, es pilnīgi atteicos dzert cilvēku asinis, un tā es pārtieku no dzīvniekiem un reizēm – nelidojošiem putniem. Es cenšos viņiem nedarīt pāri,” viņa piebilda, tad norādīja uz glāzi uz galdiņa. “Lūdzu, pasniedz.”

“Lūdzu,” teica Ada, pasniegdama glāzi guvernantei.

Lūcija iedzēra malciņu un aizvēra acis.

“Dekoratīvā briedīša asinis – kas var būt labāks par to!” viņa nolika glāzi atpakaļ un nopurināja čības. “Un tā es paņēmu brīvsoli uz kādu gadsimtu, klīdu apkārt, mēģināju izdomāt, ko vēlos darīt. Beigās izdomāju, ka gribu būt par skolotāju. Un tā es kļuvu par guvernanti. Precīzāk – par uzbrūkošo guvernanti.”

“Uzbrūkošo guvernanti?” teica Ada, kuŗai tas izklausījās daudz satraucošāk par trīssimt gadu vecu vampīru.

“Skaties,” teica Lūcija, veikli pieceldamās un atvērdama somu.

Tajā bija sarindotas samta kastītes, kas izvērsās uz sudraba eņģēm kā darbarīku kaste. Uz samta spilventiņiem rotājās neskaitāmi lietussarga uzgaļi. Lūcija pastiepās un paņēma lietussargu un pagrieza galu pret sevi. Viņa bez pūlēm noskrūvēja uzgali un izraudzījās nākamo. Ar veiklu rokas kustību pielikusi to vietā, viņa pacēla lietussargu.

“Šķīsts sudrabs,” viņa teica. “Lieliski piemērots cīņai ar vilkaci.”

Viņa eleganti savirpināja lietussargu un uzlika citu uzgali. “Nospodrināta bronza,” viņa pastāstīja Adai. “Ideāli paukoties ar mīnotauru.”

Lietussargs vēlreiz apgriezās rokā. “Senatnīgs ametists – kā radīts, lai krustotu zobenus ar mumificētu faraonu; un tagad mans iecienītais…”

Viņa no samtainas kastītes izvilka gaŗu, smailu dzeloni.

“Pulēts krastā izmests koks, ar ko apkaŗot līdz zobiem bruņotu vampīru-pirātu.”

Lūcija lēkāja šurpu – turpu uz pirkstgaliem ar lietussargu rokā, otru iespraudusi sānos. “Ar pareizo lietussargu,” viņa skaidroja, “var cīnīties pret jebkuŗiem draudiem, stāvēt pretī briesmām, un…” viņa piespieda kaut ko uz roktuŗa, “…piedevām izvairīties no lietus!”

Adai iemirdzējās acis, skatoties uz lietussargu un samtainajiem trauciņiem.

“Kā jūs domājat,” viņa teica, “vai jums atrastos kaut kas pret iekštelpu medību pārzini?”

—————————————

KāJene

*Vampīrus ir nenormāli gŗūti nogalināt: caur sirdi izdzīts miets pārvērš vampīru putekļos, caur sirdi izdzīts ass zars vampīru pārvērš par oļu kaudzi, bet labi noasināts zīmulis, iedzīts sirdī, liek vampīram pavērsties par otrreizēji izmantojamo kartonu.

Advertisements

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s