pa šodienu pēkšņi
bērzi izdzina lapas,
izpleta skaras, kļuva
biezi, un sulas apstājās tecēt.
un kaijas jau četros
piekliedz pilsētas ielas,
skaita radus un uzglūn
lietām, kas nepiesietas.
drīz kļavām būs ziedi,
kur bitēm un zīlītēm tusēt,
un zālājā sniegpulksteņi –
salas brūnganā muklājā.
strazdi auro kā traki
ābelē turpat zem loga,
kaimiņu kaķiem kāzas.
mēness kā siers zem sloga.
man ir aprīlis apkārt,
it kā viss notiek, it kā
kā vajag – nē, vairs pat nesāp,
un jā, kā tavā malā?
kad tu skaties
uz šīs pasaules pusi,
vai tu redzi, cik klusi
zāle dīgst, cik lēni
rētas dzīst, viegli,
kā Dieva stabules skaņas,
asaras slēpjas starp lietus
lāsēm, kad debesis ciet,
kad tikai lūgšana paliek
kā saite starp šeit un toreiz –
kā pavasaris, kā klusums,
kā koki, kā piedošana.
———————
*mātei, mirušai
