to es nepaspēju pastāstīt*

pa šodienu pēkšņi
bērzi izdzina lapas,
izpleta skaras, kļuva
biezi, un sulas apstājās tecēt.

un kaijas jau četros
piekliedz pilsētas ielas,
skaita radus un uzglūn
lietām, kas nepiesietas.

drīz kļavām būs ziedi,
kur bitēm un zīlītēm tusēt,
un zālājā sniegpulksteņi –
salas brūnganā muklājā.

strazdi auro kā traki
ābelē turpat zem loga,
kaimiņu kaķiem kāzas.
mēness kā siers zem sloga.

man ir aprīlis apkārt,
it kā viss notiek, it kā
kā vajag – nē, vairs pat nesāp,
un jā, kā tavā malā?

kad tu skaties
uz šīs pasaules pusi,
vai tu redzi, cik klusi
zāle dīgst, cik lēni

rētas dzīst, viegli,
kā Dieva stabules skaņas,
asaras slēpjas starp lietus
lāsēm, kad debesis ciet,

kad tikai lūgšana paliek
kā saite starp šeit un toreiz –
kā pavasaris, kā klusums,
kā koki, kā piedošana.

———————
*mātei, mirušai

Advertisements

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s