The day Thou gavest, Lord, is ended,
The darkness falls at Thy behest;
To Thee our morning hymns ascended,
Thy praise shall sanctify our rest.
We thank Thee that Thy church, unsleeping,
While earth rolls onward into light,
Through all the world her watch is keeping,
And rests not now by day or night.
As o’er each continent and island
The dawn leads on another day,
The voice of prayer is never silent,
Nor dies the strain of praise away.
The sun that bids us rest is waking
Our brethren ’neath the western sky,
And hour by hour fresh lips are making
Thy wondrous doings heard on high.
So be it, Lord; Thy throne shall never,
Like earth’s proud empires, pass away:
Thy kingdom stands, and grows forever,
Till all Thy creatures own Thy sway.
John Ellerton, 1870 |
Nāk vakars, Kungs, ir diena galā,
kur liksi Tu, tur tumsa krīt;
Tev slavu dziedājām no rīta,
Ar Tevi gribam nakti sveikt.
Paldies, ka vadi savu draudzi,
kas, kamēr zeme gaismā skrien,
it visur pasaulē stāv sardzē
un paliek nomodā arvien.
Kad pāri zemēm, jūŗas salām
pēc Tavas gribas gaisma aust,
tur lūgšanām nekad nav gala,
Tev nebeidz ļaudis slavu paust.
Mums rietot, saule atkal ceļas
pār brāļiem citur pasaulē;
un katru stundu jaunas lūpas
par Taviem darbiem vēsti nes.
Tu paliec mūžīgs, Tavu troni
nedz laiks, nedz cilvēks nespēs gāzt;
Un tava valstība augs mūžos,
Līdz visi dzīvie viņā nāks. |