tu esi lietū, kad lapas čaukst,
kad mākoņos ietinies, rudens
vēl tikai silda plaukstas
mēnesnīcās un kļavu zaļumā;
tavi soļi zibšņos un lāsēs,
un rīboņas pilnā skrējienā,
pāragros putnu kāšos, kas ielavās
sala neskartās debesīs;
tu esi lietū, un smilšu graudos
pie tavu kurpju zolēm
ir paslēpies solījums, rūgtens
kā kafija šokolādē;
tava balss kā ūdens, krīt
un aiztek, nekas nepaliek, tikai
atmiņas lēnītēm dziest
un izplēn kā skuteles naktī.
tu esi lietū un neredzams,
draugs, elpa, gurdens
vasaras beigu tvans – tagad un kādreiz,
bambusa zvans, mēlēs sapinies,
dāvana, pasniegta siltām riekšām,
tu esi lietū un mūžībā,
slīpos miglas staros un rasā,
un zvaigznēs, kas laikus pietur.
