Kad debesu svins miltos pārtop,
Kad domas slīd, slepeni kāšos kārdamās, un
aizplēn nenosauktas —
Egles
un vientuļi vītoli pastiepj
mūžīgu zaļumu iepretim
blāvu mākoņu atspulgiem.
Vēl solis. Veļi veļas
kamolos, kopus
nes sniega putekļos
tumšu zemeņu smaržu
(ak, piedegušās vasaras).
Nāc, teci kā malduguns
atmiņu purvājos, visus
akačos aizvildams, kamēr
debesu dzirnas maļ, maļ,
neapstādamās.
One thought on “Malduguns”