Mīļo viking*, nu beidzot
Arī šai pusē ziema.
Velk tāds kā zempūtis
Visur — no jumtiem
Pār ielām un krūmiem
Un apaļiem zvirbuļiem
Nārsta vārnām un vientuļiem
Kraukļiem — pulverīgs baltums.
Sniegu laukumos smaržo pēc apsēm
Egles pilnas ar sarmu
Tikai pelēkais paliek
Cauri puteņa līčloču rakstiem
Un zīlītes dzied tur augšā
Ozola zaros tik sīkas
Drosmīgas arī bez gala.
Sapņos satiekos reizēm
Dīvainās pasaku vietās
Tad it kā elpojas vieglāk
Un trešajā dienā snieg.
Droši vien kapos kā vienmēr
Brien stirnas dzīvžogu grauzt
Un vainagus uzkost — tā sanāk
Draiskas dzīvības dzīres
Saltajā placī.
Kuŗu krāsnis, un liesmās
Spelgonis dzied un mēness.
Uzliku tējkannu atkal
Apliet atmiņu pelašķus
Lielajā podā.
____________________________
*mātei, mirušai
One thought on “ziemas pusē”