Klausījos, kā vilciens
nolaižas uz sliedēm;
te mana pietura – naktī,
kaķu dziesmās un putnu
aurēšanā.
Liepas piejauca medus 
smaržu sikspārņu dejām;
kad tevi vairs negaida,
atliec
sīknagus vecas mājas spārēs,
Jasmīnu ziedlapas
putēja nesakārtoti, viss
krustu šķērsu rakstos,
lietus iesistos pelēkā
zemes palagā.
Ko tava uguns gribēja,
tumsā plaiksnīdama?
Nepratu salasīt,
ai, neprāta mīlestība
gruzdēdama.
te mana pietura – naktī,
kad tevi vairs negaida —
krustu šķērsu rakstos
nepratu salasīt
nolaišanos.
