oktobŗa lietū ir kaut kas svēts.
lapas sprēgā zem lāsēm,
piepildās peļķes un slāpē
zosu klaigas tur augstumos.
siltā zeme ietinas miglās.
vakari nodeg saulrietā,
veļi nāk staigāt starp dzīviem,
kāds elpo auksti pie vaiga.
pamazītiņām mākoņi
iztek kā domas asarās,
velēnu zaļums ir mānīgs,
salna velk sudraba stigu.
tu neatnāksi. ne tagad.
nosirmojušas pēdas
kā nākušas, aiziet miglā.
*tiem, kas pirms manis
