man bija trīs kastaņi, Tev —
sauja ievziedu rūgtu;
un mums pa vidu vasara,
sutīga, nenoplūkta.
griezes iespraucās augustā,
pērkoni gāzās un gāzās,
lauki jau kļuva zeltaini,
kurmji svinēja kāzas…
vienu velēnu zemāk, zem
puķu sarautām saknēm,
tur viņi nesaskārās, dziedāja,
saskandinājās.
starp tārpiem un trūdvielām
lēnām pacēlās saskaņa.
Man bija sauja kastaņu, Tev —
pušķis ievziedu. rūgtu.
