Vilku sabiedrība

Andžela Kārtere

Vilku sabiedrība

(Angela Carter: The Company of Wolves)

Viens un viens vienīgs zvērs naktī kauc mežos.

Vilks ir iemiesots gaļēdājs, un viņš ir vienlīdz viltīgs un rijīgs – ja viņš reiz ir nogaršojis gaļu, tad ne ar ko citu nesamierināsies.

Naktī vilku acis spīguļo kā sveču liesmas: dzeltenīgas, sarkanīgas, bet tas tikai tāpēc, ka viņu acu zīlītes piebriest no tumsas un uztver tavas lampiņas gaismu, un atspīdina to tev atpakaļ; un sarkanais nozīmē briesmas; ja vilku acīs atspīd tikai mēnessgaisma, tās auksti zaigo nedabiskā zaļumā – griezīgā minerālu krāsā. Ja nakts apsēstais ceļinieks iztālēm ierauga šīs spulgās baisās pērlītes pēkšņi piešūtas melnajiem krūmājiem, tad viņš zina, ka viņam jābēg – ja vien bailes viņu nav padarījušas pavisam stīvu.

Bet tu no meža slepkavām ieraudzīsi tikai šīs acis, kad viņi neredzami vāksies ap tavas gaļas smaržu, kad tu nesaprātīgi vēlu iesi cauri mežam. Viņi būs kā ēnas, viņi būs kā rēgi, nakts murgu draudzes pelēki locekļi; klau! viņa ilgais, drebošais kauciens… dzirdama tapusi baiļu ārija.

Vilka dziesma ir skaņa, kas vēsta par to, kā tevi saplosīs, tā pati par sevi ir slepkavība.

Ir ziema, un laiks ir auksts. Kalnos un mežos vilkiem patlaban trūkst pārtikas. Kazas un aitas ir ieslēgtas kūtīs, brieži aizgājuši uz tālajām ganībām kalna dienvidu nogāzēs – un vilki kļūst kalsni un badaini. Viņiem ir tik maz miesas, ka tu varētu saskaitīt baidaiņu ribas caur ādu, ja viņi tev dotu laiku pirms tev uzbruks. Tādi siekalaini žokļi; izkārta mēle; sakaltušu slienu pelēkas pēdas –  no visām briesmām, kas mudž naktī un mežā: spokiem, gobliniem, mežaiņiem, cilvēkēdājiem, kas groza bērnus uz cepamām restēm, raganām, kas būros nobaro savus gūstekņus, lai pasniegtu kanibālu galdā, vilks ir visbriesmīgākais, jo viņš nespēj klausīties saprāta balsī.

Tev vienmēr draud briesmas mežā, kur tuvumā nav cilvēku. Liec savu kāju starp lielo priežu vārtu stabiem, kur ķērpjotie zari pinas tev apkārt, gūstīdami neuzmanīgu ceļotāju, it kā pati augu valsts būtu sazvērējusies ar vietējiem vilkiem, it kā ļaunie koki dotos zvejā savu draugu labā – sper savu kāju meža vārtos ar vislielākām bailēm un bezgalīgu uzmanību, jo, ja kaut mirkli novirzīsies no takas, vilki tevi apēdīs. Viņi ir pelēki kā bads, viņi ir nelabi kā mēris.

Reto ciematu bērni ar nopietnajām acīm vienmēr nēsā sev līdzi nažus, kad dodas pieskatīt mazos kazu pulciņus, kas nodrošina saimniecības ar skābu pienu un smirdīgu, tārpainu sieru. Viņu naži ir gandrīz tikpat lieli kā nēsātāji, un asmeņus asina ik dienas.

Bet vilkiem ir savi ceļi uz tavu pavardu. Mēs mēģinām visādi, bet nevaram no viņiem izsargāties. Ziemā nav tādas nakts, kad zemnieks nebītos ieraudzīt kaulainu, pelēku, badainu purnu, kas ošņājas ap durvīm; un kādā ciemā reiz vilks sakoda sievieti pašas virtuvē, kad viņa kāsa makaronus.

Bīsties un bēdz no vilka; jo, galu galā, vilks var būt vairāk nekā tev izskatās.

Tepat netālu reiz dzīvoja mednieks, kas sagūstīja vilku bedrē. Šis vilks bija noslepkavojis aitas un kazas; apēdis večuku, kas dzīvoja viens pats kalna nogāzē un visu dienu dziedāja Jēzum; uzklupis meitenei, kas ganīja aitas, bet viņa sacēla tādu traci, ka atnāca vīri ar bisēm un vilku aizbaidīja un mēģināja viņu izsekot mežā, bet viņš bija viltīgs un atstāja viņus ar garu degunu. Tā nu mednieks izraka bedri un lika tur ēsmai pīli – pavisam dzīvu; un viņš nosedza bedri ar salmiem, kas nosmērēti ar vilku mēsliem. Pēk, pēk! pēkšķēja pīle, un no meža izzagās vilks, liels vilks, smags vilks, tikpat smags kā pieaudzis vīrs, un salmi zem viņa iebruka – tā viņš iegāzās bedrē. Mednieks ielēca bedrē, pārgrieza viņam rīkli, nocirta visas četras ķepas sev par trofeju.

Un tad mednieka priekšā gulēja nevis vilks, bet asiņains cilvēka ķermenis – bez galvas, bez locekļiem, beigts.

Ielejas augšgalā dzīvoja ragana, kas reiz pārvērta veselu pulku kāzu viesu par vilkiem, jo līgavainis bija izvēlējies citu meiteni. Viņa lika tiem nākt pie viņas pa naktīm, lai atriebtos, un viņi tad sēdēja ap viņas būdu un gaudoja, dziedādami viņai savas nožēlojamības serenādi.

Ne tik sen mūsu ciemā jauna sieviete apprecēja cilvēku, kas kāzu naktī kā ūdenī iekrita. Gultā bija paklāti jauni palagi, un līgava tajos atgūlās; līgavainis teica, ka aiziešot atviegloties, viņam tas pieklājības labad jādarot, un viņa uzvilka sedziņu līdz zodam, un tā tur gulēja. Un viņa gaidīja un gaidīja, un tad viņa vēl gaidīja – viņš taču bija prom jau tik ilgi! Līdz viņa lec stāvus gultā un spiedz, jo izdzirdējusi gaudošanu, ko vējš atnes no meža.

Tai izstieptajā, trīsošajā kaucienā, blakus baisajām atbalsīm ir arī kādas nesaprotamas skumjas, it kā zvēri nemaz negribētu būt tik zvērīgi, ja vien viņi zinātu, kā – un nekad nepārstātu apraudāt savu stāvokli. Vilku dziedājumos mīt neaptveramas sēras, nebeidzamas kā meži, bezgalīgas kā garās ziemas naktis; un tomēr tās spocīgās skumjas, savējo apraudāšana, nemainīgā ēdienkarte nekad neaizkustina sirdi, jo šais skaņās nekas nenorāda uz pestīšanas iespēju; žēlastība nevarētu nākt pār vilku no viņa paša izmisuma, bet tikai caur kādu ārēju starpnieku; tā ka reizumis zvērs izskatās tāds, it kā pa pusei priecātos par nazi, kas viņu atbrīvo no dzīvības.

Jaunās sievietes brāļi pārmeklēja šķūņus un siena kaudzes, bet tā arī neatrada mirstīgās atliekas – un prātīgā meitene izslaucīja acis un sameklēja sev citu vīru, kas tā nekautrējās čurāt podā un pavadīja naktis istabā. Viņa dāvāja tam pāris jauku bērneļu, un viss bija jauki un skaisti, kamēr vienā ledainā naktī – saulgriežu naktī, gada eņģēs, kad pasaule lāgā neturas kopā, garākajā naktī, atgriezās viņas pirmais vīrs.

Par viņa ierašanos paziņoja pamatīgs blīkšķis pa durvīm, kad viņa maisīja zupu savu bērnu tēvam, un viņa to pazina tai pašā mirklī, kad pacēla durvju krampi, lai viņu ielaistu, kaut gan bija pagājuši daudzi gadi, kad viņa tā dēļ bija tērpusies melnā, un viņš tagad bija vienās skrandās, un viņam mati karājās utainās lēkšķēs, visu šo laiku ķemmes neredzējuši.

– Te nu es nāku, sieviņ,– viņš teica. – Dod šurp manu kāpostu bļodu, un labi aši.–

Tad ar malku pavardam ieradās otrais vīrs, un, kad pirmais ieraudzīja, ka viņa ir gulējusi ar citu un, vēl trakāk, uzmeta sarkano acu skatu viņas mazajiem bērniem, kas bija ielavījušies virtuvē, lai redzētu, ko nozīmē tracis, viņš iekliedzās: – Es vēlos atkal kļūt par vilku, lai pārmācītu šo padauzu!– Un tā viņš tūdaļ pat kļuva par vilku un noplēsa vecākajam puikam kreiso pēdu, pirms viņu sacirta ar malkas cirvi. Bet, kad vilks gulēja, asiņodams un gārgdams pēdējos elpas vilcienus, vilka āda nolobījās, un viņš kļuva tāds pats kā bijis, pirms daudziem gadiem, kad viņš aizbēga no laulības gultas, un viņa sāka raudāt, un viņas otrais vīrs viņu iekāva.

Stāsta, ka esot kāda zalbe, ko tev iedod Velns, un tu pārvērties par vilku, tikko to uzsmērē. Vai, ka viņš esot piedzimis ar kājām pa priekšu, un ka viņa tēvs bijis vilks, tāpēc viņam no vidukļa uz augšu viss kā cilvēkam, bet no jostasvietas uz leju – kā vilkam. Un viņam ir vilka sirds.

Septiņi gadi ir dabiskais vilkača laiks, bet, ja sadedzinātu viņa cilvēka drānas,  tu viņu nolemtu uz vilkatību visu viņa mūžu, tāpēc vecas sievas šaipusē domā, ka var aizsargāties, iesviežot vilkatim ar cepuri vai priekšautu, it kā drēbes kādu padarītu par cilvēku. Tomēr pēc acīm, pēc tām zaigojošām acīm, tu viņu pazīsi visās formās; pārmaiņas neskar vienīgi acis.

Pirms kļūt par vilku, likantrops izģērbjas pliks kā burkāns. Ja tu pamani starp priedēm kailu vīrieti, tad bēdz, it kā tev pa pēdām dzītos pats Nelabais.

Ir ziemas vidus, un sarkanrīklīte, cilvēku draugs, sēž uz dārznieka lāpstas roktura un dzied. Vilki ir apsēduši visu apkārtni, bet šim bērnam, kam pašam savs prāts galvā, par visu vari vajag iet caur mežu. Viņa ir pārliecināta, ka zvēri viņu liks mierā, kaut gan pēc daudziem brīdinājumiem, viņa ieliek gaļas nazi grozā, ko māte ir piekrāvusi ar knapsieriņiem. Tur ir arī pudele kodīga šņabja, kas iegūts no kazenēm, ducis plakanu auzu plāceņu, kas izcepti uz plīts riņķiem; pāris ievārījuma podi. Meitēns linu matiem nesīs šīs gardās dāvanas tālajai vecaimātei, kas ir tik veca, ka gadu nasta viņu gandrīz nospiedusi. Vecmāmiņa dzīvo divu stundu riksī caur ziemas mežiem; meitēns ietinas biezajā seģenē un pārvelk to pār galvu. Viņa iekāpj biezajās koka kurpēs; viņa ir apģērbusies un gatava, un ir Ziemsvētku vakars. Ļaunīgās saulgriežu durvis vēl šūpojas eņģēs, bet meitene ir pārāk daudz mīlēta, lai baidītos.

Šai mežonīgajā zemē bērni ilgi nepaliek jauni. Viņiem nav rotaļlietu, ar ko spēlēties, tāpēc viņi smagi strādā un kļūst viedi, bet šo meitēnu, tādu glītu un jaunāko ģimenē, mazo nokavējušos māsiņu, māte un vecāmāte bija izlutinājušas; vecmāmiņa uzadīja viņai sarkanu seģeni, kas šobrīd spīd kā ļauna asins zīme sniegā. Viņas krūtis tikko sākušas briest; viņas mati ir balti kā kaļķis, tie tikpat kā neapēno bālo pieri; viņas vaigi ir simboliski sarkanbalti, un viņa tikko sākusi asiņot kā sieviete – viņas pulkstenis tagad sitīs reizi mēnesī.

Viņa stāv un kustas savas jaunavības neredzamā cietoksnī. Viņa ir nesaplēsta ola; viņa ir aizzīmogots trauks; viņai iekšā ir burvju telpa, kuru cieši noslēgusi membrāna; viņa ir noslēgta sistēma; viņa nezin, kā drebēt. Viņai ir nazis, un viņa ne no kā nebaidās.

Viņa tēvs varētu viņai aizliegt, ja būtu mājās, bet viņš ir mežā cērt malku, un māte neko nespēj viņai liegt.

Mežs sakļāvās ap viņu kā žokļi.

Mežā pat ziemas vidū ir kaut kas vērojams – cieši saspiedušies kaudzītē sēž putni uz čīkstošiem zariem, padevušies gadalaika miegainībai un pārāk nelaimīgi, lai dziedātu; spožās ziemas sēņu mežģīnes uz pleķainajiem koku stumbriem; ieapaļās trušu un stirnu spiras, putnu pēdu asakas, zaķis, plāns kā gaļas šķēlīte, pārskrien pār taku, kur blāvā saules gaismā iemērkušās rūsainas pērnās papardes.

Kad viņa izdzirdēja tālumā ledaino vilka kaucienu, viņas roka kā radusi ķēra pēc naža, bet viņa neredzēja ne kāda vilka, nedz arī kaila cilvēka, bet tad viņa izdzirda kādu laužamies caur krūmājiem, un uz ceļa izlēca pilnīgi apģērbies cilvēks, ļoti glīts jauns cilvēks, zaļā mētelī un platmalu mednieka cepurē, apkrāvies ar nomedītajiem putniem. Pie pirmajā zariņu lūšanas skaņām viņas roka bija uz naža spala, bet viņš iesmējās, zibinādams baltus zobus, viņu pamanījis, un smieklīgi, bet glaimojoši paklanījās; viņa tādu varenu puisi nekad nebija redzējusi, vismaz ne starp sava dzimtā ciema lauķiem. Tā viņi gāja tālāk kopā caur pēcpusdienas krēslu un ēnām.

Drīz vien viņi smējās un jokoja kā veci draugi. Kad viņš piedāvājās nest viņas grozu, viņa to atdeva, kaut gan tajā palika viņas nazis, jo viņš teica, ka viņa bise viņus sargāšot. Dienai tumstot, sāka no jauna snigt; viņa juta, kā pirmās sniegpārslas nolaižas uz viņas skropstām, bet ko iet bija palicis tikai kilometrs, un galā būs uguns un karsta tēja, un sagaidīšana, silta sagaidīšana kā viņai, tā arī skaistajam medniekam.

Šim jaunajam cilvēkam kabatā bija kaut kas ievērojams. Kompass. Viņa skatījās uz mazo stikla ciparnīcu viņa rokā un vēroja šķobīgo adatu ar sīku izbrīnu. Viņš pārliecināts teica, ka šis kompass viņu izvedis cauri mežam bez problēmām jo adata precīzi parādot, kur ir ziemeļi. Viņa tam neticēja; viņa zināja, ka, ejot cauri mežam, nedrīkst nokāpt no takas, citādi pazudīsi uz mūžiem. Viņš atkal par viņu smējās; spožas siekalu pēdas bija uz viņa baltajiem zobiem. Viņš teica, ka ja ieniršot no takas mežā, kas viņus ieskāva, tad meklēdams ceļu caur pamežu ar kompasa palīdzību, viņš noteikti ieradīšoties pie vecmāmiņas mājas krietnu stundas ceturksni pirms viņas, kas lēni rāpošot pa līkumoto taku.

Es tev neticu. Starp citu, vai tev nav bail no vilkiem?

Viņš tikai piesita pie savas bises spožās laides un atņirdza zobus.

Saderam? viņš jautāja. Vai spēlēsim spēli? Ko tu man dosi, ja es būšu pie vecmāmiņas mājas pirms tevis?

Ko tu gribētu? viņa muļķīgi pajautāja.

Buču.

Lauku kārdinājumu vienkāršība. Viņa  nolaida acis un piesarka.

Viņš aizgāja pa pamežu un paņēma līdzi viņas grozu, bet viņa aizmirsa baidīties no zvēriem, kaut gan mēness jau lēca – viņa vēlējās kavēties ceļā, lai glītais jaunskungs noteikti dabūtu savu algu.

Vecmāmiņas māja stāvēja viena nomaļus no ciemata. Svaigi kritušais sniegs spēlējās virtuves dārza zedeņos, un jaunais cilvēks uzmanīgi kāpa pa piesnigušo celiņu, it kā baidītos samērcēt kājas, šūpodams rokā meitenes grozu un putnu saišķi, dungodams pie sevis kādu dziesmiņu.

Uz viņa zoda ir tikko manāmas asins pēdas. Viņš ir našķojies ap savu medījumu.

Viņš pieklauvēja pie loga ar pirkstu kauliņiem.

Veca un trausla, vecmāmiņa jau par trīs ceturtdaļām padevusies nāvei, kuru vēsta kaulu sāpes un gandrīz gatava pilnībā kapitulēt. Pirms stundas no ciema bija atnācis zēns, kas sanesa malku un iekūra uguni uz nakti, tagad virtuvē jautri sprakšķ un lēkā uguns gaisma. Viņai sarunu biedrs ir Bībele, viņa ir dievbijīga večiņa. Viņa ir atbalstījusies uz vairākiem spilveniem gultā, kas iebūvēta sienas nišā kā tas parasts zemnieku mājās; ietinusies lupatu segā, kuru šuvusi pirms kāzām – pirms vairāk gadiem kā viņai ir vēlēšanās atcerēties. Divi fajansa spanieli ar aknu krāsas pleķiem uz kažokiem un melniem deguniem sēž abpus kamīna. Uz grīdas ir spožs paklājiņš no sagrieztām lupatām. Vecais sienas pulkstenis skaita viņas laikazoba saēstās stundas.

Mēs nelaižam vilkus iekšā, ja dzīvojam labi.

Viņš pieklauvēja pie loga ar spalvainiem pirkstu kauliņiem.

Te ir tava mazmeitiņa, viņš sauca augstā soprānā.

Pacel krampīti un nāc iekšā, mīļumiņ.

Viņus var pazīt pēc acīm – plēsoņu acīm, naksnīgām, postošām acīm, kas ir sarkanas kā brūce; tu vari viņiem sviest ar Bībeli un pēcāk ar priekšautu, vecmāmiņ, tu domāji, ka tas noteikti palīdzēs pret šiem ellīgajiem kustoņiem… tagad piesauc Kristu un viņa māti un visus debesu eņģeļus, lai tie tevi sargā, bet tas tev nekā nepalīdzēs.

Viņa plēsīgais purns ir ass kā nazis; viņš nomet zeltaino apgrauzto fazānu nastu uz galda un noliek arī tavas mīļās meitiņas grozu. Mans Dievs, ko tu ar viņu esi izdarījis?

Nost ar maskām, to audumu meža krāsās, cepuri ar spalvu aiz lentes; viņa saķepušie mati izplūst pār balto kreklu, un viņa var redzēt, kā tajos ņudz utis. Pagales kamīnā sakustas un šņāc; nakts un mežs ienākuši virtuvē kopā ar tumsu, kas karājas viņa matos.

Viņš norauj kreklu. Viņa āda ir kā pergaments. Stīva matu līnija šķērso viņa vēderu, viņa krūšu gali ir cieti un tumši kā indīgi augļi, bet viņš ir tik kaulains, ka viņam zem ādas varētu saskaitīt ribas, ja vien viņš tam dotu laiku. Viņš novelk bikses, un viņa var redzēt, cik spalvainas ir viņa kājas. Un loceklis liels. Ai! liels.

Pēdējais, ko vecā dāma šai pasaulē redzēja, bija jauns vīrietis, kam acis kā gailošas ogles, pliks kā akmens, viņš nāca uz viņas gultu.

Vilks ir  iemiesots gaļēdājs.

Kad viņš bija viņu piebeidzis, viņš aplaizīja lūpas un aši apģērbās, līdz viņš bija tāds pats, kā kad tikko ienāca pa durvīm. Viņš sadedzināja kamīnā neēdamos matus un ietina kaulus galdautā, ko paslēpa koka lādē zem gultas, kur viņš atrada pāris tīru palagu. Ar tiem viņš rūpīgi apklāja gultu nodevīgo notraipīto palagu vietā, kurus viņš iebāza veļas kastē. Viņš uzbukņīja spilvenus un izpurināja lupatu segu, viņš pacēla no grīdas Bībeli, aizvēra un nolika uz galda. Viss bija kā iepriekš, izņemot to, ka trūka vecmāmiņas.  Pagales raustījās kamīnā, pulkstenis tikšķēja, un jaunais cilvēks sēdēja pacietīgi, viltīgi, pie gultas vecmāmiņas naktsmicē.

Tuk-tuk-tuk.

Kas tur ir, viņš trīsina vecmāmiņas sensenajā falsetā.

Tikai tava mazmeitiņa.

Tā viņa ienāca, atnesdama līdzi sniega vērpeti, kas izkusa asarās uz grīdas dēļiem, un varbūt viņa bija mazliet vīlusies, redzēdama, ka pie uguns sēž tikai vecmāmiņa. Bet tad viņš nometa segu un pielēca priekšā durvīm, atspiezdamies pret tām ar muguru, lai viņa nevarētu pa tām izbēgt.

Meitene apskatīja istabu un redzēja, ka spilvena gludajā vaigā nav pat galvas nospieduma, un kā, pirmo reizi viņas mūžā, Bībele guļ aizvērta uz galda. Pulksteņa tikšķis noskanēja kā pātagas plīkšķis. Viņa gribēja savu nazi no groza, bet neuzdrošinājās pēc tā pastiept roku, jo viņa acis bija pievērstas viņai – milzu acis, kas tagad šķita spīdam pašas ar savu īpašu gaismu, acis tik lielaskā šķīvji, šķīviji pilni ar Grieķu uguni[1], ellišķu spīdumu.

Kādas tev lielas acis.

Lai tevi labāk redzētu.

No vecās sieviņas nav palikušas nekādas pēdas, izņemot sirmu matu šķipsnu, kas ieķērusies nesadegušā pagalē. To ieraudzījusi, meitene saprata, ka ir nāves briesmās.

Kur ir mana vecmāmiņa?

Te nav neviena cita kā tikai mēs abi, mana dārgā.

Un ap viņiem sacēlās liela kaukšana, tuvu, pavisam tuvu, tik tuvu kā dārziņā aiz loga, gaudoja liels pulks vilku. Viņa zināja, ka visbriesmīgākajiem vilkiem spalvas aug iekšpusē, un nodrebēja – par spīti tam, ka bija jo cieši savilkusi sarkano lakatu sev apkārt, it kā tas varētu viņu pasargāt, lai gan tas bija sarkans kā asinis, kas viņai būs jāizlej.

Kas mums atnācis dziedāt dziesmas, viņa teica.

Tās ir manu brāļu balsis, dārgā; man patīk vilku sabiedrība. Paskaties pa logu, un tu viņus ieraudzīsi.

Sniegs bija pa pusei aizķepinājis slēģi, un viņa to atvēra, lai paskatītos dārzā. Bija balta sniega un mēness nakts. Putenis virpuļoja ap kaulainiem, pelēkiem zvēriem, kas, attupušies starp ziemas kāpostu rindām, pavērsuši asos purnus pret mēnesi, gaudoja tā, it kā viņiem sirdis lūztu. Desmit vilki, divdesmit vilki – tik daudz vilku, ka viņa nespēja saskaitīt – gaudoja koncertā kā jukuši vai apstulbināti. Viņu acīs atspīdēja virtuves gaisma, un tās gailēja kā sveču simts.

Ārā ir ļoti auksts, viņa teica, nabadziņi, nav brīnums, ka viņi tā gaudo.

Viņa aizvēra logu uz vilku bēru dziesmu un noņēma savu sarkano lakatu, sarkanu kā magones, kā upuri, kā viņas pašas asinis; un tā kā no bailēm viņai īpaša labuma nebija, viņa beidza baidīties.

Ko man darīt ar lakatu?

Met viņu ugunī, mīļā. Tev to vairāk nevajadzēs.

Viņa savīstīja lakatu un iesvieda liesmās, kas to tūdaļ aprija. Tad viņa pār galvu novilka blūzi; viņas mazās krūtis spīguļoja tā, it kā sniegs būtu iebrucis istabā.

Ko man darīt ar blūzi?

Met ugunī, zvēriņ.

Plānais muslīns liesmās uzbrauca skurstenī kā burvju putns un nu pienāca kārta viņas svārkiem, vilnas zeķēm, kurpēm, un tas viss tika iemests ugunī un pazuda uz mūžiem. Uguns spīdēja cauri viņas ādai; tagad viņa bija ģērbusies tikai savas miesas neskartajā čaulā. Tik žilbinoša, kaila, viņa ar pirkstiem izbrauca caur matiem; viņas mati izskatījās kā sniegs uz lauka. Tad piegāja pie jaunā cilvēka ar sarkanajām acīm, kura nekoptajās krēpēs mudžēja utis; viņa pacēlās pirkstgalos un atpogāja viņa krekla apkaklīti.

Kādas tev lielas rokas.

Lai tevi labāk apkamptu.

Katrs pasaules vilks nu gaudoja kāzu dziesmu, kad viņa no brīva prāta deva viņam skūpstu, ko bija parādā.

Kādi tev lieli zobi.

Viņa redzēja, kā viņa žokļos krājas siekalas, un istaba bija pilna ar meža Mīlasnāves traci, bet gudrais bērns pat nesarāvās, pat tad, kad viņš teica:

Lai tevi labāk apēstu.

Meitene izplūda smieklos. Viņa zināja, ka tāds vēl nav piedzimis, kas viņu ēdīs. Viņa smējās viņam sejā, viņa norāva tam kreklu un iemeta ugunī, savu pašas drānu uguns kapā.  Liesmas dejoja kā mirušo dvēseles Valpurģu naktī, un vecie kauli zem gultas briesmīgi grabēja, bet viņa tiem nepievērsa uzmanību.

Iemiesots gaļēdājs, tikai bezvainīga miesa to var apmierināt.

Viņa liks viņa baiso galvu sev klēpī, un viņa lasīs utis no viņa  vilnas, un varbūt viņa liks utis sev mutē un tās apēdīs – pēc viņa vārda – kā tādā mežonīgā kāzu ceremonijā.

Putenis noklusīs.

Putenis noklusa, atstādams kalnus vietumis apklātus ar sniegu it kā akla sieva būtu tos mēģinājusi apsegt ar palagu, priežu augšējie zarus  nobalsinātus, čīkstošus, pārlieku apkrautus ar sniegu.

Sniega gaisma, mēnesgaisma, ķepu nospiedumu mudžeklis.

Viss klusss, viss stings.

Pusnakts; un pulkstenis sit. Ir Ziemsvētku diena, vilkaču dzimšanas diena, saulgriežu durvis stāv plaši vaļā; lai viņi visi var iziet.

Raugi! saldi un netraucēti viņa guļ vecmāmiņas gultā starp maigā vilka ķetnām.


[1] grieķu uguns: viduslaikos Grieķijas flote kaujā izmantoja naftu, ko aizdedzināja un pūta virsū ienaidnieka kuģiem.