dziesma Simeanam

(a Song  for Simeon)

Kungs, Romas hiacintes jau ziedos
Ziemas saule pār sniega kalniem–
Spītīgais gadalaiks pēdēja cietoksnī.

Mana dzīvība viegla, gaida nāves vēju
Kā spalva pastieptā plaukstā.
Putekļi saulē un atmiņas kaktos
Gaida to vēju, kas vels veļos.

Dod savu mieru.

Esmu gadiem staigājis ielās
Turējis ticību un likumu, devis nabagiem
Godājis un godāts, tam nepieķerdamies
No manām durvīm neviens nav aizraidīts prom.

Kas pieminēs manu namu, kur paliks mani bērnu bērni,
Kad pienāks bēdu dienas?
Viņi ies kazu takās un lapsu alās
Bēgs svešu seju un svešu zobenu.

Pirms pienāk laiks važām un rīkstēm un raudām,,
Dod savu mieru
Pirms apstāšanās pamestības kalnā
Pirms mātes bēdām noliktā stundā
Šai nāves dzimšanas gadalaikā

Ak, Bērns, tu nerunājošais un neizteiktais Vārds
Dod Israēla mierinājumu
Kādam, kam astoņi desmiti gadu un rītdiena nepienāks.

Kā Tu esi sacījis
Tie tevi teiks un cietīs ik paaudzē
Kā slavu, tā apsmieklu

Gaisma no Gaismas, augšup pa svēto kāpnēm
Es neesmu moceklis, ne man pacelties domas
un lūgšanas augstumos
Ne man redzēt pastarās lietas.
Dod man savu mieru.

(Un zobens caur tavu dvēseli ies,
caur tavu – ieklausies)

Esmu noguris dzīvot savu un dzīvi pēc manis.
Es mirstu savu nāvi un nāvēs arī pēc manis.

Lai nu Tavs kalps aiziet mierā
Redzējis Tavu pestīšanu.

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s