T. S. Eliots. Vārdi no “Klints” – I

Ērglis pleš spārnus pār Debesu augstumiem,
Mednieks
[1] ar suņiem iet apgaitā.
Ai sakārtoto zvaigžņu mūžīgais dancis,
Ai noteikto laiku mūžīgā atkārtošanās,
Ai pavasaŗu un rudeņu, nāves un dzimšanas pasaule!
Nebeidzamais domas un darbības sakars,
Nebeidzamā izdoma, nebeidzamais mēģinājums,
Ļauj mums pazīt kustību, bet mieru – nē;
Iepazīt runu, bet klusumu – nē;
Zināt vārdus, bet Vārdu – nē.
Viss, ko mēs zinām, liek mums tuvoties neziņai,
Visa mūsu neziņa liek mums tuvoties nāvei,
Bet tuvība nāvei netuvina mūs Dievam.
Kur ir Dzīve, kuru zaudējām dzīvojot?
Kur ir gudrība, kuru zaudējām zināšanās?
Kur ir zināšanas, kuras zaudējām informācijā?
Debesu griešanās divdesmit gadsimti
Ved mūs tālāk no Dieva un tuvāk Pīšļiem.

Es devos uz Londonu, mūžīgo Pilsētu,
Kur Upe
[2] saplūst svešuma svaidās.
Tur man teica: mums pārāk daudz baznīcu,
Un pārāk maz ēstuvju. Tur man teica:
Lai mācītāji iet pensijā. Cilvēkiem Baznīcas nevajag
Tur, kur viņi strādā, to vajag tur, kur viņi pavada Svētdienu.
Pilsētā mums nevajag zvanus:
Lai viņi modina priekšpilsētas.

Es devos uz priekšpilsētām, un tur man teica:
Sešas dienas mēs vergojam, septītajā mums jābrauc
Uz Jūŗas malu vai kūrortu.
Ja laiks ir slikts, mēs sēžam mājās un lasām avīzes.

Rūpnīcu rajonos man stāstīja
Par ekonomikas likumiem
Jaukajos laukos, tur man šķita,
Ka lauki ir domāti vienīgi piknikiem.
Un Baznīcu neviens negribēja –
Ne laukos, ne nomalē; un, ja arī pilsētā,
Tad tikai svarīgām kāzām.

Koŗa vadītājs:
Klusu! Un turieties pieklājīgi pa gabalu.
Jo es jūtu, ka nāk
Klints. Kas varbūt atbildēs mūsu šaubām.
Klints. Vērotājs. Svešinieks.
Tas, kas ir redzējis visu notiekam,
Un kas redz to, kam būs notikt.
Liecinieks. Tiesnesis. Svešais.
Dieva skartais, kam iedzimta patiesība.


Parādās Klints, viņu ved zēns.

Klints:

Cilvēka liktenis ir nebeidzams darbs,
Vai nebeidzama gaŗlaicība, kas ir vēl grūtāk,
Vai neregulārs darbs, kas ir vēl grūtāk.
Esmu minis vīna spaidu viens pats, un es zinu
Ka ir grūti ar cilvēkiem, pametot visu,
Ko viņi uztver kā laimi, meklējot
Labos darbus, kas ved aizmirstībā, pieņemot
Ar mierīgu seju tos, kas sēj kaunu,
Visu pielūgsmi vai visu naidu.
Visi ir gatavi ieguldīt naudu,
Bet vairums sagaida dividendes. Es jums saku:
Dariet pilnīgu savu gribu.
Es saku: nedomājiet par ražu,
Bet tikai, lai tiktu kārtīgi sēts.

Pasaule griežas un pasaule mainās,
Bet ir viens, kas nemainās:
Lai kā jūs to apslēptu, tas paliek nemainīgs:
Mūžīgā cīņa starp Labu un Ļaunu.
Aizmāršībā jūs pametat svētumus un baznīcas;
Tādi jūs esat – šais laikos jūs apsmejat
Gaismas darbus, jūs atrodat izskaidrojumus,
Lai apmierinātu loģisko un apgaismoto prātu.
Otrkārt, jūs noniecināt un aizmirstat tuksnesi.
Tuksnesis nav tur tālu Dienvidu zemēs,
Tuksnesis nav kaut kur aiz stūra,
Tuksnesis ir iespiests jums blakus tramvajā,
Tuksnesis ir jūsu brāļa sirdī.
Labais cilvēks ir celtnieks, ja vien viņš ceļ labo.

Es jums rādīšu to, kas tagad notiek,
Un šo to no tā, kas noticis agrāk,
Lai jūs nebītos.
Dariet pilnīgu savu gribu.
Lūk, pazemīgo darbi. Klausieties.

Gaismas nodziest; pustumsā var dzirdēt, kā dzied strādnieki.

Tukšajās vietās
Mēs celsim no jauniem ķieģeļiem
Mums ir rokas un spiedes
Un māls, ko tos taisīt.
Un kaļķi jaunai javai.
Kur izkrituši ķieģeļi,
Mēs celsim no jauniem akmeņiem;
Kur sijas sapuvušas,
Mēs liksim jaunus kokus;
Kur pasaule mēma,
Mēs celsim ar jaunu runu.
It darbs mums kopīgs
Baznīca visiem
Un darbs katram
Katrs lai ķeras pie darba.

Tagad pret blāvajām debesīm parādās strādnieku grupas siluets.
No tāluma viņu balsīm atsaucas
bezdarbnieku balsis.

Neviens mūs nav nolīdzis
Rokām kabatās
Un nolaistām galvām
Mēs stāvam pagalmos
Un trīcam tumšās istabās.
Tikai vējš skrien
Pār tukšiem laikiem, neaizķēries,
Kur arkls stāv, pamests
Vagā. Šai zemē
Diviem vīriem būs viena cigarete,
Divām sievietēm – viena pints rūgta
Alus. Šai zemē
Neviens mūs nav nolīdzis.
Mūsu dzīve nav vajadzīga, mūsu nāve –
Paliek nepieminēta avīzēs.

Tagad – strādnieku dziesma.

Upe plūst, gadalaiki mainās,
Strazdam un zvirbulim jātaupa laiks.
Ja cilvēki nebūvēs,
Ka tad tie dzīvos?
Kad lauks ir kopts
Un kvieši – maize,
Viņi nemirs kā rēgi aiziet
Barā lielā. Šai ielā
Nav sākuma, kustības, miera un gala–
Tikai troksnis bez runas, ēdiens bez garšas.
Nekavēdamies, nesteigdamies
Mēs celtu šai ielai galu un sākumu.
Mēs ceļam nozīmi:
Baznīcu visiem
Un katram darbu.
Katrs lai pieliek tam roku.

——————-

[1] Orions

[2] Temza

II – >>