T. S. Eliots. Vārdi no “Klints” – II

<<– I

Tā jūsu tēvi tika darīti
Par svēto biedriem, piederīgi Dieva namam, kuru ceļ uz apustuļu
Un praviešu pamata, kur stūŗakmens ir pats Kristus
Jēzus. Bet jūs, vai jūs esat labi būvējuši, kas tagad sēžat bezpalīdzīgi sagrautā namā?
Kur daudzi dzimst slinkošanai, sašķēpelētai dzīvei un sīkai nāvei, sarūgtinātam nicinājumam bezmedus stropos,
Un tie, kas grib celt un atjaunot, izstiepj ubaga roku vai velti raugās uz svešām zemēm pēc lielākām žēlastības dāvanām vai kādiem ziedojumiem.
Jūsu celtne nav cienīgi salikta kopā, tomēr jūs kaunpilni sēžat un prātojat, kā un vai jūs varētu salikt kopā par Dieva mājokli Garā, tai Garā, kas lidinājās pār ūdeņiem kā lāpa uz bruņu rupuča muguras.
Un daži saka: –Kā mēs varam savu tuvāko mīlēt? Jo mīlestība ir jārāda darbos, kad vēlme saplūst ar gribēto; mēs varētu ziedot tikai savu darbu, un mūsu darbu neviens neprasa.
Mēs gaidām uz ielu stūŗiem , un varam pienest tikai dziesmas ko protam, bet tās neviens negrib dzirdēt;
Mēs gaidām, kad mūs izmetīs kaudzē, kas neder pat tik, cik mēsli.–
Jūs, vai esat cēluši labi, vai esat aizmirsuši stūŗakmeni?
Runādami par pareizām cilvēku attiecībām, bet ne attiecībām starp cilvēku un Dievu.
– Mūsu piederība ir Debesīs – jā, bet tās ir paraugs, kā kārtot savu piederību uz zemes.

Kad jūsu tēvi piešķīra Dievam vietu,
Un sakārtoja visus neērtos svētos,
Apustuļus un mocekļus tādā kā zooparkā,
Tad viņi varēja sākt impērisku ekspansiju,
Kuru pavadīja industriālā attīstība.
Pārdodot dzelzi, ogles un kokvilnas izstrādājumus
Un intelekta apgaismību
Un visu, ieskaitot kapitālu
Un vairākas Dieva Vārda versijas:
Briti, pārliecināti par savu misiju,
To izpildīja, bet mājās atstāja nekārtību.

No visa, kas noticis pagātnē, jūs baudāt augļus,
gan labus, gan puvušus. Un Baznīca mūžam tiks celta, tā mūžīgi bruks un mūžam tiks atjaunota.
Jo par katru pagātnes ļaunumu mums jācieš sekas:
Par slinkumu, alkatību, rijību, Dieva Vārda pamešanu,
Par lepnumu, augļošanu, nodevību, par katru grēka darbu.
Un no visa labā, jums pieder mantojums.
Jo labie un ļaunie darbi piedien cilvēkam pašam, kad viņš viens stāv aiz nāves vārtiem,
Bet šeit uz zemes, jūs saņemat algu par to labo un ļauno, ko darīja tie, kas nāca pirms jums.
Un visu ļauno jūs varat izlabot, ja staigāsit kopā pazemīgā grēku nožēlā, izsūdzēdami savu tēvu grēkus;
Un visu labo jums jācīnās paturēt ar tik šķīstām sirdīm kā jūsu tēviem, kas cīnījās, lai to iemantotu.
Baznīca mūžam jāceļ, jo tā mūžam sabrūk no iekšienes, tai mūžam uzbrūk no ārienes;
Jo tāds ir dzīves likums; un jums ir jāatceras, – kamēr ir labie gadi –
Cilvēki atstās novārtā Templi, un sliktos gados viņi to nolādēs.

Kas tā par dzīvi, ja nav dzīves kopā?
Nav dzīves ārpus cilvēku kopības,
Un nav kopības, ja tas nav Dievam par godu.
Pat vientuļnieks, kas viens pats meditē,
Kam diena un nakts vēsta Dieva slavu,
Lūdzas par Baznīcu, iemiesotā Kristus Miesu.
Un jūsu mitekļi ir izkaisīti gar ceļiem,
Un neviens nepazīst, nevienam nerūp kaimiņš,
Ja vien tas neceļ kašķi,
Bet visi brāžas visur mašīnās,
Pazīdami ceļu, bet bez mājas vietas.
Pat ģimene vairs nekur nebrauc kopā,
Bet katram dēlam ir savs motocikls,
Un meitas – kopā ar katru pienācēju.

Ir daudz, ko nojaukt, daudz, ko celt, daudz, ko atjaunot;
Lai nestājas darbs, netiek izšķiests laiks un spēks;
Lai rok mālu no bedres, lai kalts iecērtas akmenī,
Lai smēdē neizdziest uguns.

III –>>

Advertisements