T. S. Eliots. Vārdi no “Klints” – III

Atpakaļ uz T. S. Eliots

<<– II

Tā Kunga Vārds nāca pār mani, sacīdams:
Ai, prātnieku nožēlojamās pilsētas,
Ai, apgaismoto cilvēku nelaimīgā paaudze,
Jūs nodevuši pašu gudrības labirinti,
Jūs pārdevuši jūsu pareizie izgudrojumi:
Es jums devu rokas, kuras atņemat lūgšanai,
Es jums devu runu nebeidzamai tarkšķēšanai,
Es jums devu Likumu, un jūs dibinājāt komisijas,
Es jums devu lūpas, lai paustu jūtelīgumu,
Es jums devu sirdis – abpusējai skaudībai.
Es jums devu izvēles spēju, un jūs tagad svaidāties
Starp veltīgām izdomām un neapdomātu rīcību.
Daudzi raksta grāmatas, daudzi tās iespiež,
Daudzi vēlas redzēt grāmatā savus vārdus,
Daudzi gan lasa tikai sacīkšu vēstis.
Gan daudz jūs lasāt, bet ne Dieva Vārdu,
Gan daudz jūs ceļat, bet ne Dieva Namu.
Vai jūs man celsiet ģipša namu ar bleķa jumtu,
Kuru piemētāt ar Svētdienas avīžu driskām?

1. Vīra Balss:

Sauciens no Austrumiem:
Kas notiks ar kūpošu kuģu krastu?
Vai jūs atstāsiet manu tautu neziņā un aizmirstībā –
Slinkumam, mokām un murgainam mieram?
Tiks pamests salauztais skurstenis,
Sarūsējusī stūre, saēstu dzelžu kaudze,
Izmētātu ķieģeļu ielā, kur bradā kazas,
Kur manu Vārdu nerunā.

2. Vīra balss:

Sauciens no Ziemeļiem, Rietumiem un Dienvidiem,
Kurp tūkstoši dodas ik dienas un mūžīgo Pilsētu;
Kur Manu Vārdu nerunā,
Puķu dārzu un tenisa kortu zemē
Trusis vēl raksies un ērkšķi vēl augs,
Nātres plauks grantētā pagalmā,
un vējš tad teiks: – Še bija kārtīga bezdievju tauta:
Viņu vienīgais piemineklis ir asfalta ceļš
Un tūkstoš golfa bumbiņu.

Koris:

Mēs ceļam velti, ja tas Kungs neceļ līdz ar mums.
Vai jūs varat uzturēt pilsētu, kuru ar jums neuztur Dievs?
Tūkstotis policistu, kas regulē satiksmi,
Nevar jums pateikt, kāpēc jūs nākat un kurp jūs ejat.
Skudru pulks vai termītu orda
Būvē labāk kā tie, kuri būvē bez Kunga.
Vai mums neiziet no mūžīgām drupām?
Esmu mīlējis Tava Nama jaukumu, Tavas Svētnīcas mieru,
Esmu slaucījis grīdas un rotājis altārus.
Tur, kur nav tempļa, nebūs mājvietas,
Lai arī jums ir patvertnes un iestādes,
Nedroši dzīvokļi, kamēr maksājat īri,
Slīkstoši pagrabi, kur vairojas žurkas,
Vai tīri mitekļi ar durvīm numurētām,
Vai māja, kas labāka nekā kaimiņam;

Kad Svešinieks saka: – Ko nozīmē visa šī pilsēta?
Vai jūs nākat tā kopā, jo mīlat viens otru?–
Ko gan jūs teiksiet? – Mēs dzīvojam kopā,
Lai viens otram atņemtu naudu–? Vai – Šī ir pilsēta?–
Un Svešinieks aizies un atgriezīsies tuksnesī.
Ai mana dvēsele, gatavojies Svešinieka nākšanai,
Esi gatava tam, kurš zina, kā pareizi vaicāt.

Ai, cilvēku vārgums, kuri novēršas no Dieva,
Lai pievērstos pašu prāta lielumam un darbības godībai,
Mākslām un izdomām, un bīstamiem pasākumiem,
Cilvēku plāniem, kas jau krituši kaunā,
Likdami zemi un ūdeni sev par kalpiem,
Izmantojot jūras un izrokot kalnus,
Iedalot zvaigznes parastās un īpašās.
Viņi noņemas, izgudrodami ledusskapi bez trūkumiem,
Viņi noņemas, izstrādādami uz prātu balstītus tikumus,
Viņi noņemas, drukādami jo vairāk grāmatu,
Plānodami laimi un sviezdami tukšas pudeles,
No tukšuma mezdamies drudžainā darbībā,
Tā dara tauta vai tas, ko sauc cilvēce;
Lai gan jūs aizmirstat savu ceļu uz Templi,
Ir tomēr viens, kas atceras ceļu pie jums:
No Dzīves jūs varat bēgt, bet Nāves jūs neizbēgsit.
Jums nebūs noliegt Svešinieku.

VII –>>

Atpakaļ uz T. S. Eliots

Advertisements