T. S. Eliots. Vārdi no “Klints” – IX

Atpakaļ uz T. S. Eliots

<< – VII

Cilvēka Dēls, skati ar acīm un klausies ar ausīm
Un liec pie sirds, ko es tev rādīšu.
Kas gan ir teicis: Dieva Nams ir Sēru nams;
Mums jāģērbjas melnā un jāstaigā skumji ar izstieptām sejām,
Mums jāstaigā tukšās sienās un jāsakumpst zemu, jāčukst jo klusu
Starp pāris plandošām, dziestošām svecēm?
Viņi uzkraus Dievam savas rūpes, savas bēdas, ko vajadzētu
Just pašiem par saviem grēkiem un vainām, kad viņi ikdienā staigā apkārt.
Tomēr uz ielas tie iet izslietiem kakliem kā zirgi, sacīkstes gaidot,
Rotādamies, un aizņemti tirgū, sapulcē
Un citās laicīgās vietās.
Sērosim savā kambarī, mācoties grēku nožēlas ceļu
Un tad iepazīsim svēto kopības prieku.
Cilvēka Dvēselei jāatdzīvojas radīšanai.
No bezveida akmens, kad mākslinieks savienojas ar akmeni,
Rodas arvienu jaunas dzīvības formas, no cilvēka dvēseles kopā ar akmens dvēseli;
No bezjēgas praktiskām formām – no visa, kas dzīvs un nedzīvs,
Pieliekot iedvesmas aci – jauna dzīve, jauna forma, jauna krāsa.
No skaņu jūras – mūzikas dzīvība,
No vārdu glumiem dubļiem, no vārdisku muļķību krusas un šķīdoņa,
Aptuvenām domām un jūtām, vārdiem, kas stājušies domu un jūtu vietā,
Paceļas pilnīgā runas kārtība un dziedājumu skaistums.

Kungs, vai mums neatdot visas šīs dāvanas Tev?
Vai mums nekalpot Tev ar visām dziņām
Pēc dzīvības, cieņas, skaistuma un kārtības,
un sajūtu izprastām baudām?
Tas Kungs, kas ir radījis, gan gribēs, lai mēs radām
Un kalpojam Viņam ar savu darbu,
Kas jau ir viņa kalpošana radot.
Jo Cilvēks ir vienots gars un miesa.
Un tāpēc tam jākalpo kā garam un miesai..
Redzamais un neredzamais – divas pasaules satiekas Cilvēkā;
Redzamajam un neredzamajam jāsatiekas Viņa Templī;
Tev nebūs noliegt miesu.

Tagad jūs redzēsiet, kā Templis tiek pabeigts:
Pēc daudzējām cīņām un daudzējiem šķēršļiem;
Jo radīšanas darbs nenāk bez dzemdību sāpēm;
Bez izkaltā akmens, redzamā krusta;
Apklātā altāra, paceltās gaismas,

Gaismas

Gaismas

Redzamā stāsta par Neredzamo Gaismu.

X–>>

Atpakaļ uz T. S. Eliots