T. S. Eliots. Vārdi no “Klints” – VII

Atpakaļ uz T. S. Eliots

<<– III

Iesākumā Dievs radīja pasauli. Tukšu un klaju. Tukšu un klaju. Un tumsa bija virs dziļumiem.
Un kad radās cilvēki, pa dažādiem ceļiem tie sāpēs un cīņās meklēja Dievu
Akli un velti, jo cilvēks ir iedomīgs, un cilvēks bez Dieva ir sēkla vējā: to mētā šurp un turpu, un tā nerod sev vietu, kur mājot un plaukt.
Tie sekoja gaismai un ēnai, un gaisma tos veda uz gaismu,  un ēnas tos noveda tumsā,
Pielūgt čūskas un kokus, pielūgt velnus, nevis neko: saukt pēc dzīvības pēc dzīves, pēc aizrautības, kas nenāk no miesas.
Tukša un klaja. Tukša un klaja. Un tumsa pāri dziļumiem.
Un Gars lidinājās pār ūdeņiem
Un cilvēki, kas pievērsās gaismai, kurus pazina gaisma
Izdomāja Augstākās Reliģijas; un Augstākās Reliģijas bija labas
Un vadīja cilvēkus no gaismas gaismā, pie Laba un Ļauna atzīšanas.
Bet viņu gaisma arvien bija tumsas ieskauta un caurausta
Kā gaisu mērenās jūrās caurvējo Ledāju nedzīvas Vēsmas;
Un tās izbeidzās, un strupceļā plaiksnījās dzīvības atspulgs,
Un tās ieguva bada nāvē miruša bērna savītušo seno izskatu.
Lūgšanu dzirnavas, mirušo pielūgšana, pasaules noliegšana, pieņemti rituāli ar neatminētu nozīmi
Nemitīgajās vēja dzenātās smiltīs vai pakalnos, kur vējš neļauj sniegam apstāties.
Tukša un klaja. Tukša un klaja. Un tumsa pāri dziļumiem.

Tad nāca, noliktā laikā, mirklis laikā un laicīgs,
Mirklis ne ārpus laika, bet laikā, tajā, ko mēs saucam vēsturi: šķērsgriežot, sašķeļot laika pasauli, mirklis laikā, bet ne laika mirklis,
Mirklis laikā, bet laiks caur to radīts: jo bez nozīmes nav laika, un šis mirklis laikā deva tam nozīmi.
Tad šķita, ka cilvēkiem jāiet no gaismas gaismā, Vārda gaismā,
Caur Ciešanām un Upuri izglābtiem par spīti savai negatīvajai esmei;
Zvērīgi kā līdz šim, miesīgi, patmīļi kā līdz šim, savtīgi un akli kā jau līdz šim,
Tomēr tie vienmēr tiecās, vienmēr apliecināja, vienmēr atsāka soļot pa ceļu, ko apgaismo gaisma;
Bieži stādamies, noklīstot, kavēdamies, atgriezdamies – un tomēr pa citu ceļu neiedami.
Bet šķiet, ka noticis kaut kas nebijis: kaut gan mēs nezinām, kad vai kāpēc, vai kā, vai kur.
Cilvēki nav Dievu atstājuši, lai ietu pie cita Dieva, bet lai nepielūgtu nekādu dievu; un līdz šim nav bijis
Ka cilvēki vienlaikus noliedz dievus un pielūdz dievus, sludinot visupirms Saprātu,
Un tad Naudu un Varu un ko viņi sauc Dzīvību vai Rasi vai Dialektiku.
Baznīca pamesta, torņi sagrauti, zvani aprakti, ko mēs varam darīt
Kā tikai stāvēt ar iztieptu tukšu roku
Laikmetā, kas progresē atpakaļgaitā?

Bezdarbnieka balss (tālumā)

Šai zemē
būs viena cigarete diviem vīriem,
Divām sievietēm – puspinte rūgta
Alus…

Koris:

Ko saka pasaule? Vai visa pasaule blandās ātrās mašīnās, tērpušies vienās skrandās?

Bezdarbnieka balss (jau klusāk)

Šai zemē
Neviens mūs nav nolīdzis…

Koris:

Tukša un  klaja. Tukša un klaja. Un  tumsa pāri dziļumiem.
Vai Baznīca pievīla cilvēci, vai arī cilvēce pievīla Baznīcu?
Kad Baznīcu neviens vairs neuzlūko, kad to pat neapspiež, un cilvēki aizmirsuši
Visus dievus, izņemot Alkatību, Varu un Iekāri.

IX– >>

Atpakaļ uz T. S. Eliots