T. S. Eliots. Vārdi no “Klints” – X

Atpakaļ uz T. S. Eliots

<<– IX

Jūs esat redzējuši, kā namu uzceļ, kā to izrotā
Tas, kas atnāca naktī, tas tagad veltīts ir Dievam,
Tas tagad ir redzama baznīca, vēl viena gaisma celta uz kalna
Sajukušā un tumšā pasaulē, kuru satrauc bailības zīmes.
Un ko lai mēs sakām par nākotni? Vai varam uzcelt tikai vienu baznīcu?
Vai gan Redzamajai Baznīcai būs jāiet iekarot pasauli?

Lielā čūska mūžam guļ pusnomodā, ritinās pasaules bedres dibenā,
Savilkusies līkumos, līdz tā badaina mostas un groza galvu un gatavojas uz stundu, kad kuņģi piestumt.
Bet Grēka Noslēpums ir pārlieku dziļa bedre, lai mirstīgo acis to aiztaisītu. Nāciet
Izejiet no viņu vidus, kas slavē čūskas zelta  acis,
Viņas pielūdzēju vidus, kas paši sevi upurē čūskai. Ejiet
Savu ceļu un nošķirieties no viņiem.
Negribiet pārlieku izzināt Labu un Ļaunu;
Necentieties izskaitīt Laika nākotnes viļņus;
Nē, lai jums pietiek ar to, ka jums gaisma
Ir dota ik nākamam solim, ko spersiet.

Ai, Neredzamā Gaisma, Tevi slavējam!
Par gaišu miesas acīm.
Ai, Lielā Gaisma, par sīko Tevi teicam;
Par gaismu austrumos, kas mūsu torņus rītos skaŗ,
Par gaismu, kuŗa slīpa vakardurvis atveŗ,
Krēslu sikspārņzibā pāri klusām peļķēm,
Mēness gaismu un zvaigžņu gaismu, ūpju un naktstauriņu gaismu,
Uz zāles stiebra jāņtārpiņu kvēli.
Ai, Neredzamā Gaisma, Tevi teicam!

Mēs pateicam Tev par gaismām, kuŗas dedzam,
Par svētnīcas un altāŗgaismu,
Par sveču liesmām, pusnakts lūgšana kad skan
Un gaismām, kas caur logu krāsām ienāk
Un gaismu, kas no  spožā akmens atstarojas,
Kur zeltīts kokgriezums un freskas krāsas.
Mums skats ir zemūdene, acis augšup raugās
Un redz, kā viļņu nemiers gaismas starus lauž.
Mēs gaismu redzam gan, bet nezinām, no kurienes tā nāk.
Ai, Neredzamā Gaisma,  Tevi augsti teicam!

Ikdienas dzīves ritumā mēs nogurstam no gaismas. Mēs priecājamies, kad diena beidzas, kad luga ir galā; un jūtu kvēle pārāk sāp.
Mēs esam bērni, kas ātri nogurst: bērni, kas gaida visu nakti un aizmieg, kad sāk šaut raķetes; un diena ir par garu darbam un spēlēm.
Mēs nogurstam, neko nedarot un darot par daudz, mēs guļam un esam laimīgi gulēt,
Mūs pārvalda asiņu pulss, dienas un naktis un gadalaiki.
Un mums jāizdzēš svece, jāizdzēš gaisma un tā jāiededz;
Mūžam jāslāpē liesma, mūžam jādedz par jaunu.
Tāpēc mēs Tev pateicam par mūsu sīko gaismu, to, kuru caurauž ēna.
Mēs pateicam Tev, kas licis mums celt, atrast, veidot ar pirkstiem un skatiena stariem.
Un kad mēs uzcelsim altāri Neredzamajai Gaismai, uz tā mēs drīkstēsim uzlikt tās mazās gaismas, kurām radītas miesīgās acis.
Un mēs Tev pateicam, ka tumsība mums atgādina gaismu.
Ai, Neredzamā Gaisma, mēs Tev pateicam par Tavu lielo godību!

Atpakaļ uz T. S. Eliots

Advertisements