Pirmā nodaļa

Diezgan vēlā pilnmēness svētdienas naktī uz 27. šosejas pie pašas nelielās universitātes pilsētiņas Aštonas robežas parādījās divi puiši. Augumā vismaz 2 metri, muskuļoti, bet ļoti proporcionāli. Viens bija tumšmatis asiem vaibstiem, otrs – blonds un plecīgs. No nepilna kilometra attāluma viņi noraudzījās uz pilsētiņu, ieklausīdamies prieka pilnajā jezgā, kur sajaucās skaņas no veikaliem, ielām un šķērsielām. Viņi devās ceļā.

Bija pienācis laiks Aštonas Vasaras festivālam – pilsētiņas ikgadējām vieglas uzvedības un haosa svinībām, viņas mēģinājumam pateikt paldies, nāciet vēl, lai veicas un bija patīkami kādiem astoņiem simtiem Vitmoras koledžas studentu, kas beidzot varēja doties vasaras brīvdienās. Vairums sakravās mantas un brauks mājās, bet visi paliks vismaz tik ilgi, lai baudītu svētkus, ielu disko, karuseļus, lētas filmas un visu pārējo, ko var iegūt virs galda vai zem tā par pliku velti. Tas bija trakulību laiks, iespēja piedzerties, dabūt bērnu, tikt piekautam, apkrāptam un kārtīgi izvemties vienas nakts gaitā.

Pilsētiņas vidū kāds sabiedriski aktīvs pilsonis bija atļāvis uz savas zemes apmesties ceļojošam atrakciju parkam ar visiem karuseļiem, stendiem un loterijām. Uz karuseļiem vislabāk bija skatīties naktī: krāsaini apgaismotas aprūsējušas ierīces, ko darbināja neklusināti traktoru motori, braši sacenzdamies ar karnevāla mūzikas skaņām, kas ķērkāja no dažādām vietām. Bet šajā siltajā vasaras naktī klaiņojošie cukurvates ēdāju bari bija iznākuši priecāties, priecāties, priecāties. Lēni griezās panorāmas rats, piestādams pie iekāpšanas un mazliet vēlāk piebremzēdams, lai cilvēki varētu izkāpt. Tad tas vairākas reizes apgrieza pilnu apli, lai visi būtu visu redzējuši. Karuselis riņķoja nebēdnīgu gaismu pavadībā, aplupušie un pajukušie zirgi jopojām līgojās līdzi leijerkastes melodijai. Apmeklētāji meta beisbola bumbas grozos, desmit centu monētas pelnu traukos, šautriņas uz baloniem un naudu – vējā pa visu lielā steigā sastatīto galveno celiņu, kur tirgus būdās vieniem un tiem pašiem vārdiem katram garāmgājējam piedāvā izmēģināt laimi.

Abi ciemiņi klusi stāvēja, izslējušies visā augumā jezgas vidū, prātodami, kā pilsētiņa, kur, ieskaitot studentus, mitinās tūkstoš divsimt iedzīvotāji, pamanās radīt tik nebeidzamu, čumoši mudžošu pūli. Ikdienas mierīgie iedzīvotāji spietoja apkārt, viņiem pievienojās arī piedzīvojumu meklētāji no tuvākās apkaimes, līdz ielas, krogi, veikali, šķērsielas un autostāvvietas bija bāztin piebāztas, viss kļuvis atļauts, un neatļautais palicis nemanīts. Policistiem darba bija pilnas rokas, bet katrs noķertais trakotājs, vandalis, piedzērušais vai ielasmeita nozīmēja, ka kaut kur brīvībā ganās vēl dučiem tādu pašu. Festivāls, kas pēdējā naktī sasniedza kulmināciju, bija izaudzis par briesmīgu, neapturamu vētru; vienīgais, ko tagad varēja darīt, bija – gaidīt, kad tā pāries, un pēc tam novākt drupas.

Abi ciemiņi lēnītēm gāja caur cilvēkiem piebāzto atrakciju parku, klausījās sarunās, skatījās, ko kuŗš dara. Pilsētiņa viņus ļoti interesēja, un viņi ik pa brīdim apstājās, skatīdamies pa labi, pa kreisi, turpu un atpakaļ. Ļaužu bariņi klīda viņiem apkārt kā drēbju gabali veļas mašīnā, cirkulējot no vienas ceļa malas uz otru neparedzamā, nebeidzamā riņķī. Abi lielā auguma cilvēki uzcītīgi pētīja pūli. Viņi kādu meklēja.

“Tur,” sacīja tumšmatis.

Tagad meiteni vēroja abi. Viņa bija jauna, glītiņa, bet arī ļoti nemierīga, skatījās pa labi un pa kreisi, sažņaugusi rokās fotoaparātu un lūpas sakniebusi.

Abi steigšus izlavījās caurs pūli un nostājās viņai aiz muguras. Viņa tos nepamanīja.

“Zini,” tumšmatis viņai teica, “varbūt paskaties tur.”

Ar šiem vienkāršiem vārdiem un uz pleca uzliktu roku viņš pievērsa meitenes uzmanību konkrētam stendam ceļa otrā pusē. Viņa brida pa konfekšu papīriņiem piekaisīto zāli uz nojumes pusi, kur bariņš pusaudžu viens otru ķircināja un meta šautriņas uz baloniem. Tas viņu nemaz neinteresēja, bet tad… aiz kioska sakustējās pāris interesantu zaglīgu ēnu. Viņa sagatavoja fotoaparātu, spēra vēl pāris klusus, uzmanīgus soļus un tad veikli pacēla aparātu pie acs.

Zibspuldze vēl izgaismoja kokus aiz stenda, kad abi svešinieki jau steidzās uzmeklēt nākamo tikšanos.

Viņi raitā solī, nekur velti nekavēdamies izgāja caur pilsētiņas galveno daļu. Ceļa mērķis bija kādus pāris kilometrus no pilsētiņas centra, Papeļu ielā, pašā Morgana kalna galā. Nepagāja ilgs laiks, kad viņi jau stāvēja pie mazās, baltās baznīciņas, kas izskatījās kā no pastkartes izkāpusi – labi koptu zālienu un smalku ziņojumu dēlīti, kur lasāms, kad notiek Svētdienas skola un dievkalpojumi. Ziņojumu dēļa augšpusē bija rakstīts : “Aštonas draudzes baznīca,” un melni, steigā rakstīti burti pa virsu iepriekšējam uzvārdam vēstīja : “mācītājs Henrijs L. Bušs.”

Viņi paskatījās atpakaļ. No pakalna augstumiem varēja redzēt visu pilsētiņu no viena gala līdz otram. Rietumos kā konfekte mirguļoja atrakciju parks; austrumos slējās cienīgais un mātišķais Vitmoras koledžas ēku komplekss; gar 27. šoseju, kas bija arī pilsētiņas Galvenā iela, pacēlās veikalu fasādes, pilsētiņas vienīgais lielveikals, pāris savā starpā kaŗojošas degvielas stacijas, saimniecības preču veikals, vietējā laikraksta birojs, vairāki mazi ģimenes uzņēmumi. No šejienes pilsētiņa izskatījās tik bezgala amerikāniska – maza, nevainīga un nekaitīga kā Normana Rokvelai glezna.

Bet abi ciemiņi neraudzījās ar acīm vien. Pat no šiem augstumiem Aštonas elpa nospieda viņu prātu un garu. Varēja just, ka no pilsētiņas ceļas kaut kas nemierīgs, stiprs, precīzi izstrādāts un mērķtiecīgs – ļoti īpašs ļaunuma paveids.

Pa paradumam viņi sāka uzdot jautājumus, pētīt, pārdomāt – tāda bija viņu darba specifika. Tāpēc viņi apstājās savā ceļā, lai ieskatītos dziļāk: kāpēc šī vieta?

Bet tikai uz mirkli. Varbūt viņus piemeklēja nojausma, ierunājās instinkts, netveŗama, bet neatvairāma sajūta, bet ar to pietika, lai abi veikli pazustu gar baznīcas stūri, pieplaktu pie dēļu apšuvuma un saplūstu ar nakts ēnām. Viņi ne runāja, ne kustējās, tikai skadrām acīm vēroja to, kas tuvojās.

Klusajā ielā blāvi zilganie mēness stari radīja piķa melnas ēnas. Viena ēna netrīsēja vējā, kā to darīja koku ēnas. Tā arī nestāvēja mierā kā māju ēnas. Tā vilkās, līda, rāpās pa ielu uz baznīcas pusi, sevī aprīdama visu ceļa sastapto gaismu. Šai ēnai bija forma, tā izskatījās pēc kaut kāda nezināma dzīvnieka. Sajūtu vēl pastiprināja skaņas, kas nāca no tās puses – pret ielu knakstēja nagi, vējā klusi šņirkstēja spārnu plēves, kas plīvoja virs radījuma pleciem.

Tam bija rokas un kājas, bet pāri ielai uz baznīcas kāpnēm tas nonāca, locekļus nepakustinājis. Ņirdzīgas, izspiedušās acis iedzelteni zaigoja zilajā, skaidrajā pilnmēness gaismā. Ķerainā galva turējās uz sakumpušiem pleciem, caur nelīdzenu asu zobu rindām šņāca sarkanīgi smirdīgas elpas mutuļi.

Tas tā kā iesmējās, tā kā ieklepojās – čerkstošā elpa izklausījās kā pēc viena, tā otra. Tad tas pieslējās pakaļkājās, paskatījās uz snaudošo pilsētiņu, atņirdza melnos, ādainos žokļus nāvīgā smaidā un piegāja pie galvenās ieejas. Melnā roka izgāja durvīm cauri kā karsts nazis sviestam, radība ļēpoja tālāk un pazuda ēkā – bet tikai līdz pusei.

Pēkšņi, kā ieskrējis stikla sienā, radījums atleca atpakaļ un veltin novēlās pa pakāpieniem, atstājot gaisā sarkanus elpas garaiņus.

Ar spocīgu dusmu un sašutuma ķērcienu, tas savācās uz ietves un blenza uz dīvainajām durvīm, kas nelaiž iekšā. Tad atritināja spārnus, savicināja no visa spēka un ar galvu pa priekšu laidās uz durvīm, cauri durvīm – priekštelpā – un tieši balti kvēlošas gaismas mākonī.

Radījums ieķērcās un aizsedza acis, tad sajuta, ka to ka skrūvspīles sagrābj varena roka. Pēc mirkļa tas atkal lidoja ārā kā lupatu lelle, ko izsviež atkritumos.

Spārni no pārslodzes krakšķēja vien, kad tas bremzēja un apgriezās gaisā, sarkaniem tvaikiem plūstot un virpuļojot no nāsīm, nagus atvēzis, gatavs uzbrukumam, kaukdams kā spocīga tvaika sirēna. Kā bulta caur mērķi, ka lode caur dēli, tas traucās caur durvīm –

Un sajuta, kā pēkšņi izgāžas iekšas.

Atskanēja smacējošu garaiņu sprādziens, viens pēdīgs kauciens un vīstošu roku un kāju vēziens. Tad baznīcas telpā palika vien pamazām gaistoša sēra smaka un abi svešinieki.

Blondīns nolika spožu zobenu, kamēr baltā gaisma viņam apkārt pamazām dzisa.

“Vārdzinātājs gars?” viņš jautāja.

“Vai šaubu… vai baiļu. Kas to lai zina?”

“Un šis bija no mazākajiem?”

“Man nav gadījies  mazāku novērot.”

“Laikam gan. Un cik viņu tādu, pēc tavām domām, te apgrozās?”

“Vairāk, daudz vairāk nekā mūsējo. Viņi ir visur un nestāv bez darba.”

“Tā jau būs,” nopūtās blondīns.

“Bet ko viņi šeit dara? Tik daudzus kopā mums nav nācies sastapt, vismaz ne šeit.”

“Gan jau viss drīz atklāsies.” Viņš paskatījās no priekštelpas caur durvīm baznīcā. “Iesim apraudzīt šo Dieva vīru.”

Viņi šķērsoja nelielo priekštelpu. Ziņojumi pie sienas lūdza ziedot produktus nabadzīgai ģimenei, pieskatīt bērnu, aizlūgt par slimu misionāru. Liels plakāts vēstīja par draudzes sapulci nākamajā piektdienā. Uz otras sienas nedēļas ziedojumu reģistrs rādīja, ka kopš pagājušās nedēļas ziedojumu apjoms krities; krities bija arī apmeklējums – no sešdesmit viena uz četrdesmit diviem.

Viņi gāja pa īso un šauro eju starp kārtīgi saliktajiem polsterētiem tumša koka baznīcas soliem uz altāŗtelpu, kur neliela lampiņa izgaismoja vienkāršu koka krustu virs kristāmtrauka. Uz paaugstinājuma, ko klāja nodilis paklājs, atradās neliels koka altārītis un pults ar atvērtu Bībeli. Te nebija nekādas greznības, viss bija praktisks un vienkāršs, kas liecināja vai nu par lielu pazemību vai nevīžību.

Tad attēlam pievienojās skaņa- klusi, slāpēti šņuksti no solu rindas labajā pusē. Tur, ceļos nometies, galvu atspiedis pret cieto sola atzveltni, dedzībā sažņaugtām rokām, no sirds lūdza Dievu jauns cilvēks, ļoti jauns, blondīns nodomāja – jauns un tik ievainojams. Viņa sejā varēja lasīt visu – gan sāpes, gan skumjas, gan mīlestību. Viņa lūpas bez skaņas kustējās, pār tām dedzīgu asaru pavadībā bira vārdi, aizlūgšanas, slavas dziesmas.

Abi ciemiņi nevilšus apstājās, lai vērotu, pētītu un ieskatītos.

“Jaunais kaŗotājs,” teica tumšmatis.

Blondīns vārdus paturēja pie sevis, vērodams lūgšanā iegrimušo cilvēku.

“Jā,” viņš piekrita. “Šis ir īstais. Pat naktī viņš aizlūdz, iestājas Dieva priekšā par cilvēkiem un pilsētiņu…”

“Viņš te ir gandrīz katru nakti.”

Pie šiem vārdiem blondīns pasmaidīja. “Viņš nav tik nenozīmīgs.”

“Bet viņš ir vienīgais. Viens pats.”

“Nē,” papurināja galvu blondīns. “Ir vēl citi. Vienmēr ir vēl citi. Tie tikai jāatrod. Patlaban viņa lūgšanu sardze ir tikai iesākums.”

“Tu taču zini, ka viņš cietīs.”

“Un žurnālists arī. Un arī mēs.”

“Bet vai mēs uzvarēsim?”

Blondīna acīs iedzalkstījās uguns.

“Mēs cīnīsimies.”

“Cīnīsimies,” piekrita draugs.

Viņi nostājās aiz muguras abās pusēs ceļos nokritušajam kaŗotājam; tajā brīdī pamazām kā plaukstošs zieds telpu sāka piepildīt gaisma. Tā izcēla krustu uz sienas, lēnām piešķīra krāsu un rakstu katram dēlim katrā solā, pieauga spēkā, līdz parasti vienkāršā un neizrotātā baznīciņa piepildījās ar nezemišķu skaistumu. Sienas zaigoja, noplukušie paklāji kvēloja, nelielā pults pacēlās kā skarbs, saules izgaismots sargtornis.

Un abi atnācēji pēkšņi mirdzēja baltumā, viņu ietērps bija pārvērties drānās, kas degtin deg. Sejās parādījās iedegums un kvēle, acīs plaiksnīja uguns, un katram ap vidu bija spodra zelta josta ar vizošu zobenu. Viņi uzlika rokas uz jaunieša pleciem un tad viņiem aiz muguras lēnām atraisījās zīdaini, zaigi spārni, kas saskārās par galvām un lēni plīvoja garīgas pasaules vējos.

Viņi kopīgi sniedza mieru jaunajam lūdzējam, un viņa asaru plūdi pamazām apsīka.

Aštonas Vēstnesis bija neliels, mazas pilsētiņas pašdarbības laikraksts. Tas bija īpatnējs, neievērojams, palaikam diezgan juceklīgs un bez pretenzijām. Citiem vārdiem sakot – tas pilnībā atspoguļoja Aštonas pilsētiņas dabu. Laikraksta birojs atradās pilsētiņas vidū uz Galvenās ielas maza veikaliņa telpās – tā bija vienstāva ēka ar platu skatlogu un smagām, nospārdītām durvīm, kuŗās ierīkota pastkastes sprauga. Avīze iznāca divreiz nedēļā – otrdienās un piektdienās – un nebija nez cik ienesīga. Jau no biroja un pārējo telpu izskata vien varēja spriest, ka šis ir mazbudžeta pasākums.

Ēkas priekšpusē atradās birojs un žurnālistu darbavietas. Te stāvēja trīs galdi, divas rakstāmmašīnas, divi papīrgrozi, divi telefoni, kafijas automāts bez vada un vesels kalns piezīmju papīra, vecu avīžu, dažādu kancelejas preču un pamestu biroja krāmu. Veca, nodilusi lete no nojauktas dzelzceļa stacijas veidoja robežu starp biroju un apmeklētāju pieņemšanas telpu, un pie durvīm karājās neiztrūkstošais zvaniņš, kas džinkstēja katru reizi, kad kāds ienāca.

Šī mazgabarīta labirinta aizmugurē pacēlās rotājums, kas drīzāk iederējās lielpilsētas teritorijā – stiklots redaktora kabinets. Tas tiešām bija jaunievedums. Jaunais kabineta iemītnieks un redaktors nāca no lielpilsētas, un stiklots redaktora kabinets bija starp viņa dzīves sapņiem.

Redaktoru sauca Māršals Hogans, viņš bija paliela auguma, spēcīgs, hiperaktīvs un zinātkārs, darbinieki viņu ar mīlestību sauca par Atillu Hoganuii. Pirms pāris mēnešiem viņš bija nopircis laikrakstu, un joprojām reizumis viņa lielpilsētas prasības nonāca konfliktā ar mazpilsētas nevērīgo attieksmi. Māršals gribēja sasniegt augstu darba kvalitāti, laikrakstu, kas darbojas labi un iznāk laikā, kur visam ir vieta un viss ir vietā. Bet pāreja no New York Times uz Aštonas Vēstnesi bija kā ielēkšana no ātrvilciena pussastingušā želejas sienā. Nekas mazajā birojā nenotika pietiekami ātri, un pie augstas efektivitātes darba pieradušais Māršals nu mēģināja pierast pie tādām Aštonas Vēstneša dīvainībām kā kafijas biezumu krāšana sekretāres komposta kaudzei un ilgi gaidītiem rakstiem par pazīstamiem cilvēkiem, uz kuŗu izdrukas rēgojas papagaiļu pļekas.

Pirmdienas rītos visi skrēja pa galvu, pa kaklu, nevienam nebija laika kavēties ar nedēļas nogales paģirām. Te ar steigu tika gatavots otrdienas ziņu izlaidums, un visi darbinieki juta dzemdību sāpes, skraidīja no galdiem uz salikšanas telpu un atpakaļ, spiedās viens otram garām ar rakstu uzmetumiem, sludinājumu tekstiem, labojamiem melnrakstiem un daždažāda paskata un formas pustoņu fotogrāfijām, kas drīz ilustrēs ziņu lapas.

Starp spilgtajām gaismām, apkrautajiem galdiem un skraidošajiem ļaudīm Māršals un maketētājs Toms bija noliekušies pār lielu darba galdu un mēģināja salikt otrdienas Vēstnesi no visapkārt izkaisītajiem gabaliņiem. Tas nāk te, to te nevar, tātad jāmeklē, kur varēs ielikt, šis ir par lielu, bet ar ko piepildīt šo? Māršals bija pārskaities. Tā viņš pārskaitās katru pirmdienu un ceturtdienu.

“Edīt!” viņš sauca, un sekretāre atbildēja: “Nāku,” un viņš jau padsmito reizi viņai skaidroja: “Slejas jāliek kastēs virs galda, nevis uz galda, nevis uz grīdas, nevis – ”

“Es nekādas slejas uz grīdas nelieku!” Edīte protestēja, steigdamās uz maketēšanas telpu ar sleju žūksni rokā. Viņa bija paskarba maza auguma sieviete tā ap četrdesmit un pietiekami daudz rakstura, lai turētos pretī Māršala asumiem. Viņa labāk par citiem, jo īpaši – jauno priekšnieku – zināja, kas kur birojā atrodas. “Es viņas saliku tavās mīļajās kastēs tev deguna galā.”

“Un kā šīs tika uz grīdas?”

“Vējš, Māršal, vējš, un neprasi, lai es tev paskaidroju, no kurienes tas rodas!”

“Labi, Māršal,” teica Toms. “Mums ir trešā, ceturtā, sestā, un septītā lapa. Bet ko tu plāno likt pirmajā un otrajā?”

“Tur mēs ieliksim Bērnijas reportāžu par fesivālu: asprātīgi apraksti, dramatiskas fotogrāfijas – tiklīdz viņa mūs pagodinās ar savu klatbūtni un to visu iesniegs. Edīt!”

“A!”

“Bērnija jau stundu kavē, sasodīts. Piezvani viņai lūdzu!”

“Tikko zvanīju. Neceļ.”

“Vāks.”

Džordžs, sīkais pensionētais burtlicis, kuŗš joprojām nāca uz darbu, jo viņam te patika, apgriezās krēslā prom no mašīnas un ierunājās: “Varbūt par Dāmu Palīdzības dārza viesībām? Es tūlīt būšu salicis, un Marmaselles kundzes foto ir tik pikants, ka varētu izraisīt tiesu lietas.”

“Ka tad,” novaidējās Māršals, “kā pirmajai lapai domāts. Man tikai pietrūka labais iespaids.”

“Un ko tu iesaki?” jautāja Edīte.

“Varbūt kāds no jums bija festivālā?”

“Gāju makšķerēt,” teica Džordžs. “Tas festivāls man ir par traku.”

“Mani nelaida sieva,” teica Toms.

“Es šo to redzēju,” teica Edīte.

“Tad sāc rakstīt,” sacīja Māršals. “Gada lielākais notikums pilsētā, un mēs par to ne čiku, ne grabu.”

Iezvanījās telefons.

“Glābējzvans?” iespiedzās Edīte, paceldama klausuli. “Labrīt, šeit Vēstnesis.” Pēkšņi viņa kļuva priecīgāka. “Bernīcija! Kur tu esi pazudusi?”

“Kur viņa ir?” prasīja Māršals.

Edīte klausījās, un viņas seja pamazām pildījās ar šausmām. “Jā… nomierinies… jā, protams, … nē, neuztraucies, mēs tevi dabūsim no turienes ārā.”

Māršals vairs nevarēja izturēt. “Tad kur ellē viņa ir?”

Edīte uzmeta viņam nosodošu skatienu un atbildēja: “Apcietināta!”

————————————————————————-

i  (tulk. piez.) Normans Parsivals Rokvels (Norman Percevel Rockwell) (1894-1978) – Amerikāņu gleznotājs un ilustrators, plaši pazīstams ar saviem darbiem, kur atspoguļota amerikāņu kultūra

ii  (tulk. piez.) Atilla, huņņu valdinieks (434-453). Pazīstams ar savu agresīvo politiku un karavadoņa spējām.

Uz sākumu  <<——————————————————————————–>> Otrā nodaļa
Advertisements

One thought on “Pirmā nodaļa

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s