Grēkāži un trakumsērga

Atpakaļ uz Teds Hjūzs

Scapegoats and Rabies

I   Spokošanās

Zaldāti soļu pa ielu dziedādami

Viņiem tiek pamestība
No meiteņu stingiem skatiem, no pašu
Bruņotās bezvārdības
Un arī tāpēc, ka beidzot samaksāts
Viss, ko dzīve var prasīt. Viņiem tiek
Varoņu gaita
No vecu sievu valstiskiem skatiem,
No vecu vīru trīcošiem zodiem,
No sīkuļu autiņiem un kājelēm,
No automātu
Pilnīgā tērauda, no pirkstu ķirzakas
Tvēriena, un no  smagviegliem soļiem.
Viņiem tiek vienādība
No tukšām, dziļām pļavām un dubļainām tērcēm
Un kalna bezacu skatiena,
Kapakmeņu bābeles, vēstuļu
Un lozungu pelēšanas uz mēslu čupām. Viņiem tiek zābaku
Dzinēja bungas
No pašu sirdīm,
No pašu bezacu, bezausu sirdīm,
Pašu bezdomu sirdīm. Un drosme
No mirušiem miljoniem rēgu,
Kas soļo viņu zābakos, okupē miesu,
Blenž no uzacu apakšas, gatavojas
Uz nākamo uzbrukumu. Un bezcerība
No nākotnes miljoniem,
Kas soļos viņu zābakos, aizsietām acīm un sirdīm,
Sapuvušām galvām uz dziedošiem pleciem,
Norautai labajai rokai ceļoties ritmā
Ar kāju nodeguļiem,
Bez jēgas briesmīgā zābaku dzinējā.

Zaldāti iet pa garo ielu dziedādami
Rēgi, ko bombardē vakara saule,
Krizdami pēkšņā miežu uzbrukumā,
Nožņaugti vīteņu kupenās.

Viņu bezmiesas balsis izskrien nogāzē un tad
Tālajos mežos

Tad noplok kā putekļi
Kalna mūžsenai nastai.

II   Amulets

Kaut kur aiz kaujas līnijām, pār karti,
Ģenerāļa seja kā lukturis karājas tumsā.

Katrs šāviņš, kas uzsprāgst,
To tūliņ nodzēš, un viņam tas jādedz par jaunu.

Katra lode, kas atsitas,
Skrien viņam pa vienu ausi iekšā, un ārā pa otru.

Katrs uzbrukums un pretuzbrukums
Brāžas pa šo seju kā plūdi pa pontonu tiltu.

Katrs jaunmiris gars
Nāk pie šīm izdēdējušām asinīm pēc nāves ēdiena.

Pat vistālākais lāsts, izsvērts ar asinīm,
Nonāk šai ausī kā šrapnelis.

Naži, dakšiņas, karotes dala viņa smadzenes.
Zeme zem kājām un nakts ap viņu

Gruzd kā lēnā, dūmainā uguns,
Kad javieši galvas žāvē.

Nekas nepaliek no Armijas Galvas – vien āda –
Vējā šūpojas ādaina spuldze,

Lēni griežas pa labi, pa kreisi,

Mazliet dreb no mūžīgās dunas,

Pār karti, tukšums gaismas aplī.

III  Ārprāts

Ģenerālis savu tukšumu nodod Dievam.

Un acu vietā
Kristāla lodes
Vēro atklāsmes.

Un viņa balss paceļas
No cilvēku beigtām detaļām

Frankenšteins
Tanks
Rēgs
Klīst neiespējamā
Liekot matiem sacelties stāvus.

Viņa roka
Ir noslaucījusi kaujas lauku tukšu kā āksta cepuri.
Viņš raksta:

ESMU LUKTURIS
AKLAS
TAUTAS  ROKĀ

IV    Divu minūšu klusums

Zaldāta zābaki, skaisti spodrināti,
Ir kapi
Uz konveijera:
Rolroisiem
Ložām
Divguļamām gultām
Seifiem
Ar smaidiem līdz ausīm un aizšņorētām acīm

Viņa zeķes
Ir paša iekšas,
Sagrieztas lietošanai –
Tās valkāt ir labāk un
Neviens necieš zaudējumus,
Tā, ka nav vajadzības pirkt jaunas.

Viņa kaujas tērps
Ir Gulbju Jaunavas dūnas
Leļļu teātra aizkars
Karalienes pidžama
Burvju mākslinieka lakats

Plandošais palags
No atejas rēga

Viņa ķivere
Ir Ministrijas pods

Viņa šautene
Temzā peldošs sūds

Un pret vēju viņš skrien, pār neitrālo joslu,
Kliegdams un bēgdams
No paša smirdoņas

Sēņu mežā

Viņu vēro no pilsētas sienām.

V    Sarkanais paklājs

Tā nu lapas drebēja.

Vienu mirkli viņš salīka
Rēgu tiešajā svina lietū
No nāves sliekšņa.
Tad krita uz priekšu zem visas uzkabes.
Bet kaut gan džungļu mudžeklis viņu līdz ceļiem sagrābis,
Viņa kreisā roka pastiepās un ķēra pēc
Notinghilla
Viņa piere smagi atsitās un tad viegli nogūlās
Hampstedas tīrelī.
Viņa izļodzītās, saplosītās labās rokas īkšķis
Nejūtīgi iekārtojās
Pār Sv. Pāvila baznīcas lielajām durvīm.
No viņa lūpām suloja klusi vārdi un asins pūslīši
Tieši Krīta Fermas dzelzceļa nozarojumā.
Vestminstera iedragāja viņa krūškurvi.
Viņa jostas sprādze satrieca Klapamu.
Viņa ceļi viņa ceļi kusa Lamanša paisumā.
Un tur viņš dzīvs gulēja
Miesa pilna gaismiņu, restorāni čumēja,
Viņš vaidēja nebeidzamā satiksmes grūzmā
Meitenes pastaigājās un viņu smaržas skaloja viņam kaklu
Un caurumus viņa krūtīs
Un kaut gan viņš nevarēja pacelt acis līdz ielu lampām
un kaut gan viņš nevarēja ne roku kustināt
Viņš zināja, ka savā pēdējā solī, tai
Pēdējā tūkstoš kilometru mirklī, pat pakrizdams,
Viņš tomēr nonācis mājās. Un viņš kliedza –

Dubļos.

Un atkal drebēja lapas.

Šķēpeles krita no Lielā Bena.

Atpakaļ uz Teds Hjūzs