Tie, kas aiziet no Omelas

Skanot zvaniem, kas iztramda bezdelīgas, piejūŗas pilsētā Omelas, kuŗas torņi zaigo saulē, ienāca Vasaras svētki. Ostā kuģu takelāžu greznoja spilgti karodziņi. Ielās starp sarkaniem dakstiņiem apjumtām dažādu krāsu mājām, starp veciem, apsūnojušiem dārziem, pa alejām, garām plašiem parkiem un sabiedriskām ēkām virzījās gājieni. Daži bija grezni: veci ļaudis gaŗos, stīvos tērpos tumši sarkanā vai pelēkā krāsā, nopietni amatnieki, klusas, līksmas sievietes, kas nesa uz rokām bērnus un sarunājās. Citās ielās mūzikai bija straujāks ritms, iezaigojās pa gongam vai tamburīnam, un cilvēkiem gribējās dejot – viss gājiens bija deja. Bērni jaucās visam pa par vidu, viņu skaņie saucieni līdzinājās bezdelīgām, kas šaudās pāri visai mūzikai un dziedāšanai. Visu gājienu mērķis bija pilsētas ziemeļu daļa, kur lielajā palienes pļavā, ko sauca par Zaļajiem laukiem, kaili zēni un meitenes, līdz potītēm dubļainām kājām un slaikām rokām tikko valdīja trakulīgus zirgus pirms sacīkstēm. Zirgu iemauktiem nebija laužņu; viņu krēpes bija sapītas bizītēs ar gaŗām sudrabainām, zeltītam un zaļām lentēm. Viņi iepleta nāsis, dīžājās un viens otram lielījās; viņi bija satraukti, jo zirgi ir vienīgie dzīvnieki, kuŗi pilnībā pārņēmuši cilvēku paražas. Uz ziemeļiem un rietumiem tālumā vīdēja kalni, kas puslokā ieskauj Omelas pilsētu un visu līci. Rīta gaiss bija tik skaidrs, ka varēja redzēt, ka Astoņpadsmit smailēs visapkārt līcim zem tumši zilajām debesīm saules staros baltā zeltā deg sniegotās virsotnes. Vējš bija tieši tik stiprs, lai sacīkšu karogi laiku pa laikam ieplīvotos. Plašo, zaļo pļavu klusumā varēja dzirdēt, kā cauri pilsētas ielām arvien tuvāk vijas mūzika, līksma, laimīga melodija, kas laiku pa laikam notrīs un tad atkal apvienojas, un beidzot pārvēršas lieliskajās zvanu līksmes skaņās.

Priecīgās! Kā gan var pastāstīt prieku? Kā aprakstīt Omelas pilsoņus?

Redziet, viņi nebija parasti ļaudis, lai gan bija laimīgi. Bet mēs vairs tikpat kā nerunājam par prieku. Smaidi ir kļuvuši par pagātnes palieku. Izdzirdot šādu aprakstu, cilvēki daudz ko iedomājas. Izdzirdot šādu aprakstu, cilvēki meklē vispirms Karali izcila ērzeļa mugurā dižciltīgu bruņinieku ielenkumā – vai varbūt viņš pārvietojas greznā palankīnā, ko nes muskuļoti vergi. Bet tāda karaļa nebija. Viņi nelietoja zobenus un neturēja vergus. Viņi nebija barbari. Es nezinu viņu likumus un paražas, bet domāju, ka tādu nebija daudz. Un tāpat kā viņi iztika bez monarhijas un verdzības, viņi tika galā arī bez biržas, reklāmas, slepenpolicijas un atombumbas. Tomēr – es atkārtoju – viņi nebija ne vientieši, nedz svētlaimīgi avju gani, dižciltīgi mežoņi vai utopisti. Viņi bija ne mazāk attīstīti par mums. Nelaime ir tāda, ka mēs sarežģītu un pedantisku cilvēku ietekmē esam sākuši uzskatīt laimi par kaut ko diezgan muļķīgu. Tikai sāpes ir intelektuālas, tikai ļaunais – interesants. Lūk, mākslinieka nodevība: atteikšanās atzīt, ka ļaunums ir banāls un sāpes – bezgala apnicīgas. Ja nevari viņus uzvarēt – pievienojies baram. Ja kas sagādā sāpes, tad turpini tai pašā garā. Bet izmisuma slavēšana nozīmē atvieglojuma noniecināšanu, pieņemt vardarbību nozīmē pazaudēt visu pārējo. Mēs esam gandrīz visu pazaudējuši; mēs nespējam vairs raksturot laimīgu cilvēku vai svinēt prieku. Kā lai es jums pastāstu par Omelas ļaudīm? Viņi nebija naivi un laimīgi bērni – lai gan viņu bērni bija tiešām laimīgi. Viņi bija nobrieduši, inteliģenti, aizrautīgi pieaugušie, kuŗu dzīves nebija sačakarētas. Tāds brīnums! bet es gribētu par to runāt plašāk. Es gribētu jūs pārliecināt. Omelas izklausās pēc pasaku pilsētas reiz sensenos laikos un tāltālā zemē. Varbūt iedomājieties pilsētas aprakstu paši – ceru, ka ļausiet vaļu fantāzijai – jo visu vēlmēm es tik un tā nespēšu izpatikt. Piemēram, kāda izskatītos viņu tehnika? Man šķiet, viņu ielās un debesīs nebūtu ne automašīnu, ne helikopteru – tas izriet no fakta, ka Omelas iedzīvotāji ir laimīgi ļaudis. Laime pamatojas uz spēju izšķirt, kas ir nepieciešams, kas nav ne nepieciešams, ne ved pazušanā, un kas ir tiešām ved pazušanā. Bet tajā vidējā kategorijā – kur ir tas, kas nav nepieciešams un neved pazušanā – kā ērtības, greznība, lietas priekam utt., viņiem varētu būt centrālapkure, metro, veļas mašīnas un visādas brīnumainas ierīces, kas pie mums vēl nemaz nav izgudrotas: lidojoši gaismas ķermeņi, enerģija bez degvielas, zāles pret iesnām. viņiem varētu tas viss arī nebūt – tam nav nozīmes. Kā jums tīk. Man gribētos domāt, ka ļaudis no pilsētiņām gar līci ierodas Omelas uz svētkiem ļoti ātros vilcieniņos un divstāvu tramvajos, un ka Omelas dzelzceļa stacija ir otrā krāšņākā ēka aiz elegantā Zemnieku tirgus. Bet pat ar visiem vilcieniem, man šķiet, ka jūs iedomāsieties Omelas pārāk pasakainu. Smaidi, zvani, gājieni, zirgi, vē. Ja tā ir, pievienojiet tēlam orģiju. Ja ar orģiju būs līdzēts, nekavējieties ne mirkli. Bet neiedomāsimies tempļus, no kuŗiem iznāk daiļi kaili priesteŗi un priesterienes jau pa pusei ekstāzē un gatavi kopoties ar katru vīrieti vai sievieti,  pazīstamu vai svešu, kam vien ienāk prātā ņemt daļu pie asins dievības dzīlēm, lai gan tas man ienāca prātā pirmais. Bet patiesībā es Omelas nemaz nevēlētos tempļus – vismaz ne tempļus ar priestieŗiem. Reliģijai jā, kulta kalpiem – nē. Jo kailie skaistuļi un skaistules var vienkārši tāpat klīst apkārt, piedāvādami sevi kā dievišķu saldēdienu alkstošajiem pēc miesas aizrautības. Lai viņi un viņas pievienojas gājieniem. Lai pār kopošanos skan tamburīni un gongi pavēsta par kaisles godību, un (kas nebūt nav mazsvarīgi) lai šādā līksmes ceļā radušies pēcnācēji tiktu visu mīlēti un pieskatīti. Viens, ko es zinu par Omelas, ir – tur nav nekādas vainas apziņas. Bet kas vēl varētu būt pilsētā? No sākuma iedomājos, ka tur nebūs narkotiku, bet tas būtu pārāk liekulīgi. Tiem, kam tā tīk, ­drūza maigi uzbāzīgā saldme izgaismos pilsētas ieražas – drūza, kas vispirms piešķiŗ prātam un locekļiem lielu spozmi un skaidrību, tad, pēc kādām stundām – laisku gurdenumu, un pašās beigās sniedz brīnišķus redzējumus par visdziļākajiem visuma noslēpumiem un vienlaikus neticami vairo baudu no seksa; drūzs neveido atkarību. Pieticīgākai gaumei noderēs alus. Kas vēl, kas vēl iederas līksmajā pilsētā? Uzvaras sajūta, nepašaubāmi – drosmes godināšana. Bet tāpat kā iztikām bez kulta kalpotājiem, iztiksim arī bez zaldātiem. Uz veiksmīgu slaktiņu balstīts prieks nav īsta līksmība; tas ir nepilnīgs, tam nav vērtības. Omelas ļaužu sirdīs zeļ neierobežots un bagātīgs apmierinājums, augstsirdīgs triumfs – nē, ne pār kādu ārēju ienaidnieku, – tas rodas  no smalkāko un gaišāko dvēseļu savienības un pasaules vasaras košuma, un uzvara, ko viņi svin, ir dzīves uzvara. Es nedomāju, ka daudziem šai pilsētā ir nepieciešams drūzs.

Vairums gājienu jau ir sasnieguši Zaļos laukus. No zilajām un sarkanajām uzkodu teltīm nāk brīnišķas ēdienu smaržas. Mazu bērnu sejas ir mīlīgi lipīgas; labsirdīgā iesirmā vīra bārdā ir iejukušas pāris trekna pīrāga drupačas. Jaunieši un meitenes jau sēž zirgu mugurā un pamazām pulcējas sacīkšu trases sākumā. Veca sieva, maza, apaļīga un smejoša, dala no groza ziedus, un jauni slaiki vīri tos sprauž mirdzošos matos. Pūļa malā viens pats sēž deviņus – desmit gadus vecs bērns un spēlē koka flautu. Cilvēki apstājas paklausīties, pasmaida, bet nerunā, jo viņš tā arī nepārtrauc spēlēt un viņus pat nepamana. Viņa tumšajās acīs atmirdz vienīgi patīkamā, caurspīdīgā melodijas burvība.

Viņš pabeidz, un lēni nolaiž rokas ar koka flautu.

It kā viņa personīgā apklušana būtu zīme, no paviljona pie starta līnijas pavēloša, gŗūtsirdīga, asa atskan taure. Zirgi dīžājas uz slaidajām kājām, daži par atbildi iezviedzas. Prātīga izskata jaunie jātnieki glāsta zirgu kaklus un mierina dzīvniekus, čukstēdami: „Rāmi, rāmi, mans skaistais, mans labais…” Viņi pamazām stājas rindā pie starta. Gar trasi sastājies pūlis ir kā zāles lauks un puķes vējā. Vasaras svētki ir sākušies.

Vai jūs ticat? Vai pieņemat svētkus, pilsētu, līksmi? Ne? Tad es jums pastāstīšu vēl ko.

Kādas Omelas skaistas sabiedriskās  celtnes pagrabā, varbūt pat plašas privātmājas pagrabā, ir tāds apcirknis. Tam ir aizslēgtas durvis un nepavisam nav loga. Pa dēļu šķirbām izspiežas mazliet putekļainas gaismas, kas pirms tam ar mokām tikusi cauri zirnekļu tīkliem aizaugušam netīram logam. Vienā apcirkņa stūrī mētājas pāris slotas ar apskretušiem, netīriem, smirdošiem galiem un sarūsējis spainis. Grīda ir klons, visai mikls – kā jau pagraba kloni mēdz būt. Apcirknis ir kādus trīs soļus gaŗš un divus plats – varbūt domāts slotu glabāšanai vai liekajiem darbarīkiem. Apcirknī sēž bērns. Varbūt meitene, varbūt – zēns. Izskatās tā uz gadiem sešiem, bet patiesībā tam ir vismaz desmit. Tam īsti viss nav kārtībā ar prātiņu. Varbūt tas tāds piedzimis, varbūt nojūdzies no bada, bailēm un nevērības. Tas urbina degunu un laiku pa laikam knibinās ap ģenitālijām vai kāju pirkstiem, tupēdams kaktā, kas ir vistālāk no spaiņa un abām slotām. Tas baidās no slotām. Tās izskatās šaušalīgas. Tas aizveŗ acis, bet tāpat zina, ka slotas tur joprojām stāv; ka durvis ir aizslēgtas; ka neviens neatnāks. Durvis ir aizslēgtas vienmēr; neviens nekad nenāk, ja neskaita tas retās reizes – bērns nesaprot, cik ilgs laiks ir pagājis, – kad durvis baisi nograb un atveŗas, un ailē stāv cilvēks vai vairāki cilvēki. Gadās, ka viens pienāk tuvāk un bērnam iespeŗ, lai tas pieceļas. Pārējie nenāk ne tuvu, bet lūr ar izbiedētām, pretīguma pilnām acīm. Steigšus tiek piepildīta ēdiena bļodiņa un ūdens trauks, durvis tiek aizslēgtas, acis pazūd. Cilvēki durvju ailē nekad neko nesaka, bet bērns, kas nav vienmēr dzīvojis rīku apcirknī, un vēl atminas saules gaismu un mātes balsi, reizēm runā. „Es būšu labs,” tas saka. „Lūdzu, laidiet mani vaļā. Es būšu labs!” Viņam nekad neatbild. Bērns kādreiz naktī sauca palīgā un daudz raudāja, bet tagad tas tikai klusītēm smilkst, „īh-hā, īh-hā,” un runā arvien retāk. Tas ir tā izkāmējis, ka kājām nav ikru; vēders ir izspiedies; tas pārtiek no pusbļodiņas kukurūzas putras ar taukiem dienā. Tas ir kails. Dibenu un stilbus tam klāj neskaitāmas iekaisušas vātis, jo tas nemitīgi sēž savos ekskrementos.

Visi zina, ka tas tur ir – visi Omelas iedzīvotāji. Daži atnāk to aplūkot, citiem pietiek ar to vien, ka viņi zina par tā eksistenci. Visi zina, ka tam tur ir jābūt. Daži saprot, kāpēc, citi – nē, bet visi saprot, ka viņu laime, pilsētas skaistums, draudzību maigums, bērnu veselība, zinību vīru gudrība, amatnieku prasmes, pat ražas pārpilnība un labvēlīgie laika apstākļi ir pilnībā atkarīgi no šī bērna riebīgā posta.

Parasti to izskaidro astoņus līdz divpadsmit gadus veciem bērniem – tikko viņi sasniedz prāta gadus. Bērnu aplūkot parasti nāk jaunieši, lai gan gadās arī pa kādam pieaugušajam, kas atnāk vai atgriežas paskatīties uz bērnu. Lai cik labi lietu kārtība būtu viņiem izskaidrota, skats jauniešus vienmēr satricina un izraisa nelabumu. Viņi jūt riebumu, kam domājušies stāvam pāri. Viņi jūt dusmas, izmisumu, bezspēcību par spīti visiem paskaidrojumiem. Viņi vēlas bērnam kaut kā palīdzēt. Bet viņi tā labā neko nevar darīt. Ja bērns tiktu no pretīgās vietas izvests saules gaismā, ja to nomazgātu, pabarotu un samīļotu – tas būtu tiešām labs darbs. Bet ja tā notiktu, tad tajā pašā dienā un stundā visa Omelas pārpilnība un skaistums, un līksme izčākstētu un izgaistu. Tādi ir noteikumi. Visas Omelas dzīves labums un piemīlība apmaiņā pret tādu vienu uzlabojumu: atmest tūkstošu laimi, lai dotu iespēju būt laimīgam vienam vienīgam: tā tiešām pilsētas sienās varētu ielaist vainas apziņu.

Noteikumi ir nepārkāpjami un absolūti; bērnam nedrīkst veltīt pat ne laipnu vārdu.

Jaunieši bieži atgriežas mājās ar asarām acīs vai klusās dusmās, kad ir redzējuši bērnu un piedzīvojuši baiso paradoksu. Viņi par to var domāt nedēļām vai pat gadiem. Bet laika gaitā viņi sāk saprast, ka, pat ja bērnu  varētu atbrīvot, brīvība tam daudz nelīdzētu: varbūt viņš justu mazliet prieka par siltumu un ēdienu, bet tas arī būtu viss. Bērns ir pārāk degradējies un vājprātīgs, lai pazītu patiesu prieku. Tas pārāk ilgi baidījies, lai dzīvotu bez bailēm. Tā paradumi ir pārāk mežonīgi, lai tos varētu mainīt cilvēcīga attieksme. Tiešām, pēc tik ilga laika tas droši vien nejutīsies labi bez sienām, kas to aizsargā, tumsas acu priekšā un paša izkārnījumiem, kur sēdēt. Viņu asaras par rūgto netaisnību izžūst, kad viņi sāk izprast īstenības skarbo taisnību, kad sāk to pieņemt. Bet patiesībā viņu dusmas un asaras, devības pārbaudījums un savas bezspēcības pieņemšana kļūst par dzīves spožuma avotu. Viņu laime nav sekla un bezatbildīga. Viņi zina, ka, tāpat kā bērns, nav brīvi. Viņi ir iepazinuši līdzcietību. Bez bērna eksistences un viņu zināšanas par bērna eksistenci nebūtu iespējama diženā arhitektūra, jūtu pārbagātā mūzika, dziļie zinātņu atklājumi. Tā bērna dēļ viņi tik maigi izturas pret bērniem. Viņi zina, ka ja tas nelaimīgais nešņukstētu tumsā, tad otrs – flautas spēlētājs – nevarētu radīt līksmu mūziku, kamēr jaunie jātnieki savā košumā gatavojas zirgu sacīkstēm vasaras pirmajā rītā.

Vai nu jūs tiem ticat? Vai viņi nav kļuvuši ticamāki? Bet man ir stāstāms vēl kas neticamāks.

Laiku pa laikam kāds pusaugu zēns vai meitene pēc bērna aplūkošanas nedodas mājās raudāt vai trakot dusmās – viņi patiesībā vispār neatgriežas mājās. Reizēm arī daudz vecāks vīrietis vai sieviete pēkšņi apklust uz pāris dienām un tad atstāj mājas. Šie cilvēki iziet pa durvīm un vieni paši iet pa ielu. Viņi neapstājas un iziet no Omelas pilsētas caur skaistajiem vārtiem. Viņi iet cauri laukiem ap Omelas. Visi iet vieni – vai tas būtu jaunietis vai meitene, vīrietis vai sieviete. Pienāk nakts; ceļotājam nākas iet caur ciematu ielām, starp māju dzelteni apgaismotiem logiem, tad tālāk – tumsā, kas klāj laukus. Vieni paši viņi iet uz rietumiem vai ziemeļiem – uz kalniem. Viņi neapstājas. Viņi pamet Omelas, aiziet tumsā un nekad neatgriežas. Viņu ceļamērķis ir vieta, ko vēl gŗūtāk iedomāties nekā laimes pilsētu. Es to pavisam nespēju aprakstīt. Varbūt tā nemaz nepastāv. Bet viņi šķiet zinām, kur dodas, tie, kas aiziet no Omelas.

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s