17. Orgotiešu radīšanas stāsts

Šī stāsta saknes meklējamas pirmvēsturē; tas pierakstīts dažādās formās. Šis ļoti primitīvais variants ņemts no pirmsjomeš rakstiem, kas atrasti Insepetas alu svētvietā Gobrinam piegulošajās zemēs.

Iesākumā bija ledus un bija saule. Saule, daudzus gadus spīdēdama, izkausēja ledājā lielu plaisu. Plaisas malās bija dažādi ledus veidoli, un tai nebija dibena. Ūdens lāses pilēja no ledus veidoliem plaisas malās un krita arvien dziļāk. Viens ledus veidols sacīja: „Man tek asins.” Otrs ledus veidols sacīja: „Man tek asaras.”  Trešais sacīja: „Man tek sviedri.”

Ledus veidoli izkāpa no bezdibeņa un nostājās uz stipra ledus. Tas, kuŗš teica: „Man tek asins,” pacēlās pirkstgalos un izvilka no saules iekšām sauju saujas izkārnījumu, un no tiem viņš izveidoja zemes kalnus un ielejas. Tas, kuŗš teica: „Man tek asaras,” pūta dvašu uz ledus un no izkusušā ūdens darīja jūŗas un upes. Tas, kuŗš teica: „Man tek sviedri,”  ņēma zemi un jūŗas ūdeni, un no tiem viņš taisīja kokus, augus, zāles un graudus laukā, zvērus un cilvēkus. Augi ieaugās zemē un jūŗā, zvēri skrēja pa zemi un peldēja ūdenī, bet cilvēki nemodās. Pavisam viņi bija trīsdesmit deviņi. Viņi gulēja uz ledus miegā un nekustējās.

Tad trīs ledus veidoli noliecās pār viņiem un sēdēja, ceļos nometušies, un ļāva, lai saule tos izkausē. Viņi izkusa pienā, un piens satecēja gulētāju mutēs, un gulētāji pamodās. Tā pienu dzeŗ tikai cilvēku bērni, un bez piena tie nemostas dzīvībai.

Pirmais pamodās Edondurats. Viņš bija augumā tik gaŗš, ka viņam pieceļoties, galva pārplēsa debesis, un izkrita pirmais sniegs. Viņš redzēja, ka pārējie sakustas, un viņam kļuva no tiem bail, tāpēc viņš tos nosita ar dūri pa vienam vien. Tā viņš nogalināja trīsdesmit sešus. Bet viens, pirmspēdējais, tas aizbēga. Viņu sauca Haharats. Viņš aizbēga pāri lediem un pāri zemēm. Edondurats dzinās tam pakaļ un, beidzot panācis, nosita. Haharats nomira. Tad Edondurats atgriezās dzimšanas vietā un Gobrina ledāja, bet pēdējais cilvēks bija pazudis: viņš bija paslēpies, kamēr Edondurats vajāja Haharatu.

Edondurats uzbūvēja būdu no brāļu sasalušajiem ķermeņiem, un sēdēja tur un gaidīja, kad atgriezīsies pēdējais. Katru rītu viens līķis jautāja: „Vai viņš deg? Vai viņš deg?” Un pārējie viņam atbildēja sasalušām mēlēm: „Nē, nē.” Tad Edonduratam miegā iestājās kemmers, un viņš kustējās un skaļi runāja sapnī, un kad viņš pamodās, visi līķi sacīja: „Viņš deg! Viņš deg!” Un pēdējais brālis, pats jaunākais, dzirdēja viņus runājam, un ienāca būdā, kas celta no ķermeņiem, un tur kopojās ar Edonduratu. No šiem diviem radušās visas cilvēku ciltis, no Edondurata miesas, no Edondurata klēpja. Otra vārdu, jaunākā brāļa un tēva vārdu neviens nezina.

Kad viņu bērni izgāja dienas gaismā, katram pa pēdām sekoja gabaliņš tumsas. Edondurats sacīja: „Kāpēc gan maniem dēliem seko tumsa?” Viņa kemmerings atbildēja: „Tāpēc, ka viņi ir dzimuši miesas mājā, viņiem pa pēdām seko nāve. Viņi ir laika viducī. Iesākumā bija saule un ledus, un nebija ēnu. Beigās, kad mums pienāks gals, saule aprīs pati sevi, un ēna aprīs gaismu, un pāri paliks vienīgi ledus un tumsa.”

Uz sākumu <————> 18. Ledājos