9. Estravens-Nodevējs

Austrumkārhaidas stāsts, pierakstīts Gorinheringā. Teicējs: Tobord Chorhawa, pier. Dž. A. Stāsts labi pazīstams dažādos variantos. Uz austrumiem no Kargava ceļojošo trupu repertuārā iekļauta ‘habben’ luga pēc šī stāsta motīviem.

Sensenos laikos, pirms sāka valdīt karalis Argavens I, kas apvienoja Kārhaidu, bija asinsnaids Kermlandē starp Stouka zemes tiesu un Estri zemes tiesu. Trīs paaudzes pretinieki bija pavadījuši slēpņos un iebrukumos, un nekāda risinājuma nebija, jo strīds bija par zemi. Laba zeme Kermlandē ir retums, un zemes tiesas lepojas ar savu robežu gaŗumu, un Kermlandes lordi ir lepni un skarbi vīri, kas met melnas ēnas.

Tā gadījās, ka Estres lorda mantinieks pēc miesas, jauns cilvēks, irrem mēnesī slēpoja pāri Leduspēdu ezeram, dzīdamies pakaļ peshtry, un uzbrauca uz izkurtējuša ledus, un iekrita ezerā. Lai arī viņam izdevās ar vienu slēpi aizķerties aiz stiprā ledus un izlīst no āliņģa, tak ārā no ūdens viņam nebija labāk kā ūdenī, jo viņš bija izmircis līdz ādai un gaiss bija waskurem,*

(Kurem, mikls gaiss, -30 līdz -17 C)

un jau tuvojās nakts. Viņš pat necerēja sasniegt Estri, kas bija divpadsmit kilometru tāla un kalnā, un tāpēc sāka iet uz Ebos ciemu ezera ziemeļu krastā. Iestājoties naktij, no ledājiem nolaidās migla, kas pārklāja visu ezeru tā, ka viņš neredzēja ne ceļu, ne pat savu slēpju galus. Viņš gāja uzmanīgi, jo baidījās izkurtuša ledus, tomēr steidzās, jo aukstums jau bija tuvu viņa kauliem un viņš saprata, ka drīz zaudēs kustības spēju. Beidzot viņš tumsā un miglā saskatīja kādu gaismu. Viņš nometa slēpes, jo ezera krasts bija nelīdzens un vietām bez sniega. Viņš lāgā neturējās kājās un ar lielu piepūli cīnījās tuvāk gaismai. Viņš bija aizmaldījies tālu no Ebos ciema. Viņa priekšā bija vientuļš namiņš, thore koku ieskauts, un tādi ir visi meži Kermlandē; un koki auga cieši ap namiņu un daudz nepacēlās pāri tā jumtam. Viņš sāka dauzīties pie durvīm un saukt palīgā, un kāds atvēra durvis un ielaida viņu uguns gaismā.

Neviena cita tur nebija, tikai viens vienīgs cilvēks. Viņš novilka Estravenam drēbes, kas bija sacietējušas cietākas par dzelzi no ledus, un viņu kailu ielika starp zvērādu segām, un ar sava ķermeņa siltumu izdzina sasalumu no Estravena rokām un kājām, un sejas, un deva viņam dzert karstu alu. Beidzot jaunietis atjēdzās un ieraudzīja savu glābēju.

Svešinieks bija viņa vecumā. Viņi nopētīja viens otru. Abi bija glīti, spēcīgi un daiļi, stalti un tumši. Estravens redzēja ka otra acīs deg kemmera uguns.

Viņš teica: „Es esmu Areks no Estri.”

Otrs teica: „Es esmu Terems no Stouka.”

Tad Estravens iesmējās, jo viņš vēl bija vājš, un sacīja: „Vai tu mani atsildīji un atgriezi man dzīvību, lai mani tagad nokautu, Stoukven?”

Un otrs teica – Nē –.

Viņš izstiepa savu roku un pieskārās Estravena plaukstai, it kā kad pārbaudītu, vai tiešām aukstums ir prom. No šī pieskāriena, lai gan Estravenam līdz kemmera sākumam bija vēl pāris dienas, viņš sajuta, kā kaulos mostas uguns. Tā kādu laiku viņi palika nekustīgi, saskārušies ar rokām.

„Tās ir vienādas,” sacīja Stoukvens, un pielicis savu plaukstu pret Estravena plaukstu, parādīja, ka tā tas tiešām ir: viņu plaukstas bija viena gaŗuma un platuma, un katram pirkstam bija līdzinieks; kopā saliktas, tās izskatījās pēc viena cilvēka abām plaukstām.

„Es tevi neesmu agrāk redzējis,” sacīja Stoukvens. „Mēs esam nāvīgi ienaidnieki.” Viņš piecēlās, pielika malku ugunī un atkal apsēdās blakus Estravenam.

„Mēs esam nāvīgi ienaidnieki,” sacīja Estravens. „Es tev dotu kemmeringa zvērestu.”

„Un es – tev,” sacīja otrs. Un viņi deva viens otram kemmeringa zvērestu. Un Kermlandē kā toreiz, tā tagad uzticības zvērestu nevar ne lauzt, ne aizstāt. To nakti un nākamo dienu, un arī nākamo nakti viņi pavadīja meža būdiņā pie aizsalušā ezera. Nākamajā rītā pie būdas pienāca grupa vīru no Stoukas. Viens atpazina Estravenu. Viņš, ne vārda neteicis, nevienu nebrīdinot, izvilka nazi un Stoukvena acu priekšā iedūra Estravenam krūtīs un pārgrieza viņam rīkli, un jaunietis saļima aukstajā pavardā, miris savās asinīs.

„Tas bija Estri mantinieks,” sacīja slepkavnieks.

Stoukvens sacīja: „Liec viņu savās ragavās un ved uz Estri, lai viņu tur apglabā.”

Viņš atgriezās Stouka zemes tiesā. Vīri devās ceļā ar Estravena līķi ragavās, bet viņi to atstāja tālu thore mežā par barību meža zvēriem, un jau tajā pašā naktī atgriezās Stoukā. Terems nostājās sava miesas vecāka, lorda Harish rem ir Stokven priekšā un jautāja vīriem: „Vai jūs darījāt, kā es jums pavēlēju?” Viņi atbildēja: „Jā.” Terems sacīja: „Jūs melojat, jo dzīvi no Estri jūs nekad nebūtu atgriezušies. Šie vīri nav paklausījuši manai pavēlei un ir melojuši, lai apslēptu nepaklausību. Es lūdzu viņus izraidīt.” Lords Hariš izpildīja viņa lūgumu, un viņus izdzina no zemes un izslēdza no likuma.

Drīz pēc tam Terems atstāja savu zemes tiesu, sacīdams, ka vēlas kādu laiku mitināties Rofereras citadelē, un atgriezās Stoukā tikai pēc gada.

Bet Estri zemes tiesā visi meklēja Areku kalnos un ielejās, un, neatraduši, sēroja. Rūgtās sēras ilga visu vasaru un rudeni, jo viņš bija zemes kunga vienīgais dēls pēc miesas. Bet thern mēneša beigās, kad ziema bija pārņēmusi visu zemi, no kalniem ar slēpēm ieradās kāds cilvēks un ielika Estri vārtu sarga rokās kažokādu vīstokli, sacīdams: „Tas ir Terems, Estri lorda dēla dēls.” Un tad viņš pazuda, aizlaidās ar slēpēm pa nogāzi kā olis pār ūdeņiem, un neviens nepaspēja viņu apturēt.

Kažokādās ietīts, gulēja jaundzimis bērniņš un raudāja. Viņi aiznesa bērnu pie lorda Sorvi un atstāstīja tam svešinieka vārdus; un skumju mocītais lords mazulī redzēja savu dēļu Areku. Viņš pavēlēja, lai bērnu audzina kā Iekšējā pavarda bērnu, un lai viņš tiek nosaukts par Teremu, lai gan šādu vārdu Estri klanā nekad nebija dzirdējuši.

Bērns izauga piemīlīgs, gudrs un spēcīgs, pēc dabas noslēgts un kluss, tomēr visi redzēja, cik viņš līdzīgs pazudušajam Arekam. Kad viņš bija pieaudzis, lords Sorvi vecuma ietiepībā nosauca viņu par Estri mantinieku. Un tad daudzi Sorvi kemmeringa dēli par to ieļaunojās, jo viņi visi bija spēcīgi vīri labākajos gados, kas bija ilgi gaidījuši uz lorda krēslu. Viņi uzbruka jaunajam Teremam no slēpņa, kad viņš viens pats irrem mēnesī bija devies medīt peshtri. Bet viņš bija bruņots, un viņu neizdevās pārsteigt. Miglā, kas biezi klājās pār Leduspēdu ezeru, viņš nošāva divus savus pavarda brāļus un ar trešo viņš cīnījās nažiem, beigās to nokaudams, lai gan pats guva vairākus dziļus ievainojumus krūtīs un kaklā. Tad viņš stāvēja pie sava brāļa līķa uz ledus miglā un redzēja, ka tuvojas nakts. Viņš sagura un sanīka, jo asinis plūda no ievainojumiem, un domājās lūgt palīdzību Ebosas ciemā. Bet tumsā viņš nomaldījās un nonāca thore mežā, kas ir ezera austrumu krastā. Ieraudzījis mežā pamestu būdu, viņš tajā iegāja, un būdams pārāk vārgs, lai iedegtu uguni, saļima pār aukstajiem pavarda akmeņiem un palika guļam ar neapkoptām brūcēm.

Kāds iznāca no tumsas, viens pats cilvēks. Viņš apstājās durvīs un sastinga, un nevarēja novērst acis no cilvēka, kas gulēja savās asinīs šķērsu pavarda akmeņiem. Tad viņš steigšus gāja un sagatavoja guļvietu no kažokādām, ko izņēma no vecas lādes un iekūra uguni, un iztīrīja Terema brūces, un viņu pārsēja. Manīdams, ka jaunietis uz viņu saktās, viņš teica: „Es esmu Terems no Stouka”

„Es esmu Terems no Estri.”

Kādu brīdi valdīja klusums. Tad jaunietis pasmaidīja un sacīja: „Vai tu esi pārsējis manas brūces, lai mani tagad nokautu, Stokven?”

„Nē,” sacīja vecākais.

Estravens jautāja: „Kā gan nākas, ka jūs, Stouka lords esat te, strīdus zemēs, viens pats?”

„Es bieži šurp nāku,” atbildēja Stoukvens.

Viņš pataustīja jaunieša pulsu un saņēma viņa roku, lai redzētu, vai nav sācies drudzis. Un kad viņš uz brīdi pielika savu plaukstu viņējai, un viņu abu plaukstas bija vienādas, it kā piederētu vienam cilvēkam.

„Mēs esam nāvīgi ienaidnieki,” sacīja Stoukvens.

Estravens atbildēja: „Mēs gan esam nāvīgi ienaidnieki, bet es jūs nekad agrāk neesmu redzējis.”

Stoukvens novērsa seju. „Es jūs reiz redzēju, tas bija ļoti sen,” viņš sacīja. „Es tā vēlos, lai starp mūsu namiem valdītu miers.”

Estravens sacīja: „Es zvērēšu mieru ar jums.”

Un viņi deva tādu zvērestu un vairāk savā starpā nerunāja, un ievainotais aizmiga. No rīta Soukvens bija pazudis, bet būdu atrada grupa no Ebosas un nogādāja Estravenu mājās Estri. Tas neviens vairs neuzdrošinājās apstrīdēt vecā lorda izvēli, kuŗa bija apstiprināta ar trīs vīru asinīm, izlietām tur, uz ezera ledus; un pēc Sorvi nāves Terems kļuva par Estri lordu. Gada laikā no nākšanas pei varas viņš izbeidza veco asinsnaidu un atdeva pusi strīdus zemju Stouka zemes tiesai. Par to un arī par to, ka viņš nokāva savus pavarda brāļus, viņu nosauca par Estravenu-Nodevēju. Tomēr viņa vārds, Terems, joprojām tiek piešķirts bērniem tajā zemes tiesā.

Uz sākumu <———————–> 10. Sarunas Mišnori