Ievads

Zinātnisko fantastiku bieži raksturo un pat definē kā ekstrapolāciju. Zinātniskās fantastikas autoram it kā jāvar paņemt kādu procesu no šeit-un-tagad, attīrīt to, bagātināt ar dramatiskiem efektiem un attīstīt līdz nākotnei. “Ja šādi turpināsies, notiks tā.” Tiek izteikts pareģojums. Metode un rezultāti ļoti atgādina to, ar ko nodarbojas zinātnieks, kuŗš baro laboratorijas peli ar īpaši attīrītu un koncentrētu pārtikas piedevu lielās devās, lai paredzētu, kas notiks ar cilvēkiem, kuŗi minēto piedevu lietos ilgu laiku mazās devās. Rezultāts gandrīz vienmēr ir vēzis. Tieši tāpat notiek ar ekstrapolācijām. Ja zinātniskās fantastikas darbos ir tikai ekstrapolācijas, tad tie noved pie tādiem pašiem secinājumiem kā ideju ģenerators The Club of Rome: vai nu pakāpeniska cilvēka brīvības izzušana, vai dzīvības izzušana uz zemes.

Varbūt tāpēc daudzi, kas nelasa zinātnisko fantastiku, raksturo to kā ‘bēgšanu no realitātes’, bet tālāk izjautāti atzīst, ka to nelasa tāpēc, ka teksti ir “vienkārši depresīvi”.

Praktiski jebkas, ja to noved līdz galējībai, kļūst depresīvs, ja ne kancerogēns.

Par laimi, lai gan ekstrapolācija tiešām ir zinātniskās fantastikas elements, tā nav vienīgā žanra sastāvdaļa.  Tā ir pārāk racionāla un vienkāršota, lai apmierinātu iztēles spējas – vienalga, rakstniekus vai lasītājus. Spēles ar nezināmajiem dara dzīvi interesantāku.

Šī grāmata nav ekstrapolācija. Ja jums tīk, varat to lasīt tāpat kā lielu daļu citas zinātniskās fantastikas – kā teorētisku eksperimentu. Iedomāsimies (saka Mērija Šellija), ka jauns ārsts laboratorijā uzbūvē cilvēkveidīgu būtni. Iedomāsimies (saka Filips K. Diks), ka sabiedroto spēki zaudēja Otrajā Pasaules kaŗā. Iedomāsimies, ka tas un tas ir tā un tā, un paskatīsimies, kas būs tālāk. Tā iecerētā vēstījumā nav jāupurē modernajam romānam raksturīgie sarežģītie morāles jautājumi, arī vēstījums obligāti nenonāks strupceļā: doma un intuīcija var brīvi pārvietoties robežās, kuŗas nosaka tikai eksperimenta teorija, un šī telpa var būt tiešām milzīga.

Teorētiskā eksperimenta mērķis tajā nozīmē, kādā terminu izmantoja Šredingers un citi fiziķi, nav paredzēt nākotni. Paša Šredingera slavenais teorētiskais eksperiments jau atklāj, ka kvantu līmenī nākotni paredzēt nevar, ir iespējams tikai aprakstīt īstenību, tagadnes pasauli.

Zinātniskā fantastika neparedz nākotni, tā apraksta tagadni.

Pareģojumus izsaka pravieši (bez maksas); gaišreģi (kas parasti prasīja maksu un tāpēc savā laikā bija vairāk ieredzēti nekā pravieši); un futurologi (algots darbs). Nākotnes paredzēšana tātad ir praviešu, gaišreģu un futurologu darbs. Tā nav rakstnieku darbs. Rakstnieka darbs ir melošana.

Laika ziņu birojā jums pastāstīs, kā izskatīsies nākamā otrdiena, un Rand Corporation (korporācija, kas nodarbojas ar nākotnes prognozēm) jums pastāstīs, kāds būs 21. gadsimts. Tomēr neiesaku jums šādu informāciju meklēt pie literātiem. Vienīgais, ko viņi var jums pastāstīt, ir – kādi ir viņi paši un kādi ir citi cilvēki: kāds šodien, šai mirklī laiks – līst, re, saule, skaties! Atver acis; klausies, klausies! Tā runā rakstnieki. Bet viņi nesaka priekšā, ko jūs redzēsiet vai dzirdēsiet. Viņi var vienīgi pastāstīt, ko ir dzirdējuši vai redzējuši paši, savā laikā un šai pasaulē, no kuŗa trešdaļu viņi pavadījuši miegā un sapņos, un vēl trešdaļu – rakstot melus.

„Patiesība iekaŗos pasauli!” Jā, protams. Rakstnieki, vismaz drosmes uzplūdu brīžos, tiešām ilgojas pēc patiesības – to zināt, sacīt, tai kalpot. Bet viņi rīkojas ar patiesību dīvainā un viltīgā veidā: sacerot tēlus, vietas un notikumus, kas nekad nav pastāvējuši un notikuši, un tad stāstot par pašu iztēloto sīki un smalki un gaŗi un plaši. Un kad viņi ir beiguši visus melus pierakstīt, viņi saka – „Nu re! Tā ir Patiesība!”

Viņi izmanto dažādus faktus, lai uzturētu savu melu audumu. Viņi var rakstīt par Māršalsī cietumu, kas tiešām pastāvēja, vai Borodinas kauju, kas arī notika, vai klonēšanu, kas tiešām notiek laboratorijās, vai personības sabrukšanu, par ko ir rakstīts psiholoģijas grāmatās, utt. Tāds viegli pārbaudāmu faktu, notikumu, fenomenu, uzvedības mikslis liek lasītājam aizmirst, ka viņš patiesība lasa tīru izdomu, – vēsturi,  kas nav notikusi nekur citur kā vien kartē neatrodamajā vietā – rakstnieka prātā. Būtībā, kamēr mēs lasām romānu, mēs esam ārprātīgi – pilnīgi traki. Mēs ticam, kapastāv cilvēki, kuŗu patiesībā nav, mēs dzirdam viņu balsis, mēs kopā ar viņiem vērojam Borodinas kauju; varbūt pat kļūstam par Napoleoniem. Saprāts atgriežas (vairumā gadījumu), kad mēs aizveŗam grāmatu.

Vai tiešām kādu vēl pārsteidz fakts, ka neviena sevi cienoša sabiedrība nekad nav uzticējusies māksliniekiem?

Bet mūsu sabiedrība, meklēdama vadību savās bažās un izmisumā, reizumis pilnīgi kļūdaini uzticas māksliniekiem, izmantodama tos par praviešiem vai futurologiem.

Es nesaku, ka mākslinieki nevar būt pravietiski vai apgaroti: ka godība uz tiem nekad nenolaižas vai ka caur viņiem nerunā dievs. Kas būtu mākslinieks, ja viņš neticētu, ka tā notiek? Ja viņš nezinātu, ka tā notiek, jo viņš ir jutis, ka dievs viņā izmanto viņa mēli vai rokas? Varbūt vienu vienīgu reizi dzīvē. Bet ar to pietiek.

Es tāpat neapgalvoju, ka tāda nasta vai privilēģijas ir piešķirtas tikai māksliniekiem. Arī zinātnieks gatavojas, briest, dienu un nakti strādā, gan nomodā, gan miegā meklēdams iedvesmu. Jau Pitagors zināja, ka dievs var runāt gan caur ģeometriskām formām, gan sapņiem, tīras domas harmonijā un skaņu harmonijā, skaitļos un vārdos.

Bet īsto jezgu un apjukumu rada vārdi. Mūsdienās vārdi tiek uzskatīti tikai par zīmēm. Filosofi – vismaz daži – gribētu, lai mēs piekrītam, ka vārdam (teikumam, liecībai) ir nozīme tikai par tik, par cik nozīme ir viena vienīga, kas norāda uz faktiem, ko saprot racionālais intelekts, kas nav loģiski pretrunīgi, kuŗus var ideāli izmērīt.

Apolons ir gaismas, loģiskā prāta, proporcijas, skaitļu dievs – Apolons dara aklus tos, kuŗi savā pielūgšanā pienāk viņam par tuvu. Neskatieties visu laiku saulē. Laiku pa laikam piekāpiet pie Dionīsa un izdzeriet ar viņu kādu alu  kroga pustumsā.

Es runāju par dieviem, bet esmu ateiste.  Bet es esmu arī māksliniece – un tāpēc – mele. Neticiet visam, ko es saku. Es stāstu patiesību. Vienīgā patiesība, ko es varu saprast vai izteikt, pēc loģiskās definīcijas ir meli. Psiholoģiski to var definēt kā simbolu. Estētiski – kā metaforu.

Protams, ir jauki tikt ielūgtai uz futuroloģijas kongresiem, kur sistēmzinātne izrāda milzīgus apokaliptiskus grafikus, un man uzdod jautājums par to, kā Amerika izskatīsies 2001. gadā un tā tālāk, bet tā ir briesmīga kļūda. Es rakstu zinātnisko fantastiku, un zinātniskā fantastika nav par nākotni. Es par nākotni nezinu vairāk kā jūs, iespējams, pat mazāk.

Šī grāmata nav par nākotni. Jā, tās sākumā ir rakstīts, ka viss notiek „1490-97. Ekumēnes gadā”, bet jūs taču tam neticat, vai ne?

Jā, stāsta varoņos apvienots gan sievišķais, gan vīrišķais, bet tas nenozīmē, ka es paredzētu kā pēc pāris miljoniem gadu visi cilvēki būs tādi vai pavēlu visiem tādiem būt. Es vienkārši novēroju – savā dīvainajā un viltīgajā, teorētiskam eksperimentam raksturīgajā zinātniskās fantastikas veidā, ka, paskatoties uz mums šad tad – dīvainos diennakts laikos un pie zināmiem laika apstākļiem – tas tā jau ir.  Es nepareģoju, un es nepavēlu. Es aprakstu. Es aprakstu zināmus psiholoģiskās īstenības aspektus romānam raksturīgā veidā – izdomājot sistemātiskus, apstākļiem atbilstošus melus.

Lasot romānu, jebkuŗu romānu, mums labi jāzina, ka viss tajā rakstītais nepastāv, un tad lasot jātic katram vārdam. Un kad mēs būsim romānu pabeiguši, mēs, iespējams, konstatēsim, ka „bija labs” – ka esam mazliet citādāki nekā bijām pirms lasīšanas, ka esam izmainīti, tāpat kā satikuši jaunu cilvēku, pārgājuši ielai, kur nekad neesam bijuši. Bet ir ļoti gŗūti pateikt, kas konkrēti ir uzzināts, kā tieši mēs esam izmainīti.

Mākslinieks piedāvā pasaulei to, ko nevar vārdos izteikt.

Mākslinieks, kuŗš rada literatūru, šim nolūkam izmanto vārdus. Rakstnieks vārdos pasaka vārdiem nepasakāmo.

Vārdus, paradoksāli, tā var izmantot, jo blakus semiotiskam lietojumam, tos var izmantot arī simboliski vai metaforiski. (Tiem ir arī skaņa – šo faktu vienas nozīmes aizstāvji neņem vērā. Teikums un rindkopa skan kā akords vai harmoniska kadence mūzikā: to nozīmi vieglāk uztveŗ uzmanīgā auss, pat, ja lasām klusu, nekā uzmanīgais intelekts).

Visa literatūra ir metafora. Zinātniskā fantastika ir metafora, kuŗu no vecākām literārām formām atšķiŗ jaunu vārdu lietojums. Jaunās metaforas tiek ņemtas no mūsdienu dzīves – zinātnes, tehnoloģijām, relatīvistiskā un vēsturiskā pasaules uzskata. Ceļojumi kosmosā ir vēl viena metafora, arī alternatīvā sabiedrība, citādā bioloģija, nākotne. Nākotne literatūrā ir metafora.

Ko nozīmē šī metafora?

Ja es to varētu pateikt bez metaforām, es nebūtu rakstījusi visus šos vārdus – visu romānu. Un Genli Ai nekad nebūtu apsēdies pie mana galda un izrakstījis manu tinti un rakstāmmašīnas lenti, lai informētu mani un jūs, pie kam diezgan pompozi, ka patiesība atklājas caur iztēli.

uz sākumu <———————->  1. nodaļa

Advertisements