tā uz meditācijas pusi

ziedlapiņas

Altāŗa svecēs vasks
Asaras?
Kādu laiku es nepratīšu
to mēli, kuŗā krīt lapas.
Kāds laiks būs pagājis, kāds
vārdā nenosaukts brīdis
Uzziedējis.

No rozes bezgalības
ziedlapa krīt.

Kristāla klusums

klusums apritējis

Ar klusumu svecēs
nāk nesagaidāmais
palēnām izplēn
pārliekā steiga

Ar klusumu daktī
nāk vakars.
Un atkal ir nakts
itin kā dienas nebūtu bijis
nav vairs nekā ko gaidīt
viss aiziet klusumā

viss
apritējis.

Ar krēslas stundu nāk vakars.

Noklustot, paliekot,
izskanot svecēs
Aizdegas nakts.

Ir vienīgais brīdis, kad palieku
vienatnē ar To,
kas dienas dod.

trokšņos

Ave, Maria,
pār dzīves krācieniem
nakts pustumsā klusi –
Ave, Maria.

Blakus ņurdošam transportam
pusdienas satiksmes ‘korķī’
Esi sveicināta.

Kā vilnis jūrā, kā akmens krastā,
tai krastā, kas skaŗas pie debesīm,
Ave, Maria.

Uz Krustu paceļot acis,
tevi pieminot, tevi atceroties,
Esi sveicināta.

Ik mirkli uzzinot jaunas sāpes
sirds ilgu vilciena pieturā,
Ave, Maria,

tu, žēlastības pilnā,
esi sveicināta.

peregrin sum

Es atkal esmu klaidonis,
mans Dievs, Tavās takās,
atkal Tavs vējš
man sajauc matus.
Nav laika vairs.
Aiz mākoņiem izdziest gaisma
Kā vēja norauta lapa

Tavs klaidonis, Dievs,
Tavās takās.

kā nošu lapu

Kā vēja notrauktu nošu lapu
manas ilgas Tu pacel –
es neprotu mīlēt – vien Tevī
viss nemīlamais atceļams.

Vien Tevī ir viss – ik elpas vilciens
ir neatkārtots un vienīgs,
Uz Tevi, tā atkal
es atgriežos Tavā mierā.

Kā vēja atnestu nošu lapu
Tu mani pacel uz plaukstas,
kā zvārgulis Tevī, kā zvans,
kā stīga es izskanu aukstumā,

Kad uz nepazīstama instrumenta
Tu manu dvēseli spēlē.

krusts atnāk apgaismot

Krusts pāri pakalnam
balta ēna
klusu ienāk
apgaismot.

Apgaismot?

Krusts pār zemi
nemanāms
Krusts pār zemi
nepaceļams
Krusts pār zemi.

Ak pievērs acis
Tam kalna galam.

Noklusti, sirds
Noklusti:
Krusts pār kalnam,
balta ēna,
sirdi atnāk
apgaismot.

māte

Māte, vai dzirdi –
zobens caur tavu dvēseli ies?
Māte, vai gribi
sāpju biķerī skatīties?

Prieks būs pēc tam, tagad klausies –
Zobens tev apsolīts,
zobens,
ne vairogs,
ne vaiņags,
ne miers.

Būs, būs Viņš tavs, bet tad vēl jo vairāk
būs tev jāziedo:

Zobens. Caur tavu. Dvēseli. Ies –
Māte, tu ieklausies.

Tavs Viņš būs atkal, kad no krusta
tu Viņu paņemsi klēpī,
Māte, dzirdi, tev sirdī
ietrieksies tūkstoši šķēpu.

Tu, paklausīgā
līdz galam,
Vai dzirdi – ar zobenu kopā
Tev dots Viņa vārds.

Pāri plūst malām
Prieks…
Kungs, lai notiek Tavs prāts.

Miljoni gadu

Mīlestības,
un pēkšņi—
viens mirklis klusuma,
viens mirklis tumsas,
viens mirklis, kas nav nekā.

Miljoni gadu
Klātbūtnes,
un pēkšņi—
Tu esi atstājis,
atstājis Vienīgo, kuru Tu
esi Dzemdinājis.

Miljoni gadu
Pacietības,
un tad—
Tu pats uzņemies
krustu un nāvi
to vietā, kas viņu pelnījuši
visā patiesībā.

Miljoni gadu ir pagājuši,
kopš Tu izteici Savu Vārdu,
kopš Tu Viņu iemīlēji,
un pēkšņi—
Tumsa
un klusums.

Un tam visam pa priekšu,
un tam visam cauri —
miljoni ēru mīlestības,
miljoni gadu pacietības,
miljoni reižu piedošanas,—

Cauri tam mirklim,
kad sadreb zeme,
kad pārplīst priekškars,
kad aptumst Saule —

Miljoni gadu
Mīlestības.

No Adventa sākuma,

no Lieldienas nakts,
nāk mana svece,
kvēlo dakts
No Lieldienas nakts,
no sāpju zemes
paceļas svece –
vaiņagu nes.

No Lieldienas nakts,
no prieka dziesmas,
aizdegas svece,
līdz Adventam liesmo,-
Līdz pat Tu nāc, Kungs,
vēl kvēlo dakts.

samudžināts

Un tad
kaut kā šķiet, ka
es esmu tepat un tikai
nevaru atrast savu vārdu – to vienīgo,
kas mani savieno ar
šo būtību — šo
nekurnekadneiznīkstošo mirkli;

Un tad
kaut kā pieceļos un
ceļos un eju un saucu
un nevaru atrast to – vārdu,
kas ir mans, kas ir mana būtība, kurā mani sauc
šajā, tikai šajā vienīgajā – nekad
nekur
neiznīkstošajā
mirklī,

Un tad
neviena neaicināts un nelūgts,
neviena neaizkavēts un nesteidzināts,
pats no sevis, no savas un kādas man nezināmas,
senpazīstamas
Būtības

mans vārds atskan atbalsī, manām ausīm
uztveramā, nesadzirdamā – manas ausis
ir netīras, netīras, ne
mazgātas, un

Un tad
es izmisumā
meklēju nekur
neatrodamu ūdeni ar ko ausis mazgāt;
es apzinos tāda ūdens nepastāvēšanu un eju
meklēt citus ceļus un visam pāri skan
mans vārds,
kādas senzināmas neatpazītas
Būtības izrunāts – mans vārds;

Un tad
es atstāju savas ausis un savas acis,
lai viņas iet savu ceļu – man nav tur nekā
ko meklēt, es
savu vārdu meklēju
un saprotu savas sirds
netīrumus

Un tad
vai var šo čaulu
no manas vienīgās
manas pirmbūtībā dzirdošās,
manas sirds,
vai šo čaulu
var dabūt nost?

Un tikai pēc tam,

kad tiek palaists pēdējais
pasta balodis,
iemesta pēdējā pudele
smilšu jūŗā,
Pazaudēta pēdējā
civilizētās pasaules
kokakolas bundžiņa,
Kad kurpes ir noplīsušas,
Kad apģērbs vairs nesargā
nedz no saules,
nedz vēja,
Kad vairs nav nekā no visas bagātības,
kas piederēja;
Kad aizbēg grāmatu zinības,
Kad iztvaiko svešvārdu ūdens,
uz saullēktiem ejot, —

Tikai pēc tam es mācos
Smilšu jūŗā
Bezgalīgā vienveidībā
Ieraudzīt tuksnesi.

pirms tu atdzīvini
[skat. Jes. 35]

Lai es topu par tuksnesi, Kungs,
par saules kveldētu zemi,
par kailatni,
kur Tavi vēji staigā
un kamolzāles rit
un neapstājas.

Lai es topu par tuksnesi, Kungs,
kur neaug nekas,
par svelmes pilnu tuksnaini,
kur nezāles iznīkst
un ūdens lāse
ir dārgākais, kas var būt.

Lai es izkalstu, Kungs,
lai mani pārklāj plaisas,
lai virpulis putekļus dzenā:
un es ilgošos Tava lietus,
un es ilgošos Tavas valgmes,
un es ilgošos Tavas rasas —

Lai es nomirstu, Kungs,
pirms Tu mani dzīvu dari.

Rozes zieds

altāŗa vidū
Rozes stiebrs
nedzīvā
altāŗa
tukšumā nokrīt
Eņģeļa spārnos
zeltlieta deja
neīsta
tukša
pasaule nebeidzama
Gaismas spēle
Tava altāŗa tukšumu
sadragā
vientulīgs zieds.

Kā man izkliegt
savu nepiekrītošo ‘kāpēc’
kā man izteikt
savu sadragāto ‘kā’
Pār Tavu krustu
tumsa ar ēnām spēlē
manas lūpas
lūgšanu aizslēdz ciet

Jauna
Diena
atkal no bijušā
atteikties —

Nav vairs kliedzošā ‘kāpēc’
palicis vienīgi
izsāpēts ‘kā’:

Altāŗa vidū
noraso
rozes zieds

———————————————————-

Tēma: rožukronis. 13 meditācijas

1. daļa: Priecīgā

1. noslēpums. Pasludināšana

Uz pilsētu, no kuras nenāk nekas labs
Nāk Dieva eņģelis
pavēstīt,
Ka piedzims Tas, kuru vēstīja
Pravieši
Viņa Vārds jau ir pateikts:
Jēzus
Emanuēls
Dievs ir ar mums
Padoma Devējs.
Pilsētā, no kuŗas nav nācis nekas labs,
Piedzims Pestītājs.

2. noslēpums. Marija apciemo Elizabeti

Jānis
Priekā sakustējās
Jānis
Apjauta Jēzu
Jānis
Vēstīja Jēzu pasaulei

Sataisiet Kunga ceļu
Dariet līdzenas Viņa takas

Satikās divas mātes
Gaidībās tikās
Jānis pazina Jēzu
un līksmoja pazīdams

3. noslēpums. Jēzus piedzimšana.

Gods Dievam augstībā!
Viņš ir piedzimis
Kā ikviens no mums dzimst
Šai pasaulei.
Gani godāja un teica to Kungu
Eņģeļi līksmoja
Dzima labs prāts
cilvēku starpā
Nāca Salīdzināšana
Bija piedzimis Valdnieks
piepildīt cilvēkam neveicamo

4. noslēpums. Jēzus upurēšana templī

Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā
jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu

Tevi redzēt, Kungs,
Tevi uzlūkot,
Tevi sastapt –
un Tavs kalps aiziet mierā
pēc Tava solījuma.

Tavs kalps aiziet mierā
Jo nāk viens, kas ir lielāks
Nāk Viens, kas atbrīvo
Patiesībā

Viņš nāk un ir klāt
Lai nu Tavs kalps aiziet mierā.

5. noslēpums. Jēzus atrašana templī

Ar sāpēm mēs tevi esam meklējuši
Visur mēs tevi esam meklējuši
Tikai ne tur,
kur Tu esi
Vai tad mēs nezinājām,
ka Tu darbojies
Sava Tēva lietās?

2. daļa: sāpīgā

1. noslēpums. Jēzus Ģetzemanes dārzā

Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši
gūstīt To,
Kas ikdienas jums blakus,
ar skūpstu
Viņu nododami.

Pirms brīža mēs lauzām maizi
Pirms brīža mēs nezinājām
Pirms brīža
mēs bijām draugi.

Aiz skumjām mēs iemigām
— Tu mūs modināji
Celieties, lūdziet Dievu,
Ka nekrītat kārdināšanā!
Tu zināji
par gara labprātību
un miesas vājumu
— Tu mūs modināji
No neizlēmības miega
Savam Kausam

2. noslēpums. Šaustīšana

Katrs sitiens
kā burts
uzrakstā

Atlaidiet taču viņu,
izvēlieties Viņu, tauta,
Bet tautai laupītājs,
Bet tautai savs krekls
tuvāks

Katrs sitiens
ka zilbe
vārdā Barabu!
Katrs sitiens
vēl cietākas padara sirdis.
Tu — dzirdi?

3. noslēpums. Kronēšana ērkšķiem

Pār Tavu seju
rit lāses:
sviedri rit,
asinis;

Pār Tavu seju
asaru lāses.
Tavs godības kronis
no ērkšķiem,
no dzeloņiem pīts.

Pār Tavu seju
lāses (rit).

5. noslēpums. Krustā sišana.

Cik bija to naglu,
Pestītāj?
Lepnība, Savtība, Alkatība—
tās trīs?

Kas bija tie koki,
Pestītāj?
Ienaids un nespēja piedot—
tie divi?

Kas bija tie krusta sitēji,
Pestītāj?
Kas bija tie, kuriem Tu
piedevi?

3. daļa: Augstās godības

1. noslēpums. Augšāmcelšanās

Bija krusts.
Palika — divi koki.

Bija kaps.
Palika — caurums klintī.

Bija Mirušais.
Palika — līķauti cieši satīti
guļas vietā.

Bija apraudātājas, bija —
nu līksmas vēstneses steidz.

Kam jūs meklējat
Dzīvo starp mirušiem
Dzīvs, dzīvs, Viņš dzīvs —
Viņš augšāmcēlies.

2. noslēpums. Debeskāpšana.

Neaizej,
Paliec, vēl paliec,—
Tu brīnišķais,
Tu
Neaizej, neaizej,
Paliec.

Kā mēs bez Tevis,..
Ak, kāpēc padebesis
jau tik tuvu,
kāpēc tik strauji,
kāpēc.

3. noslēpums. Svētā Gara nosūtīšana

Tais dienās Tavs gars
Nāks par šo zemi.

Nāc, Kungs,
Nāc, pārstaigā mūs,
Nāc.

Tavs Gars kā uguns,
Tavs Gars kā dedzinošs vējš,
Tavs Gars kā nebeidzams spēks—

Nāc, Kunga Gars,
Nāc, pārstaigā mūs,
Nāc.

———————————————————-

Uz aizmirsta šķirsta

nokrita asaru lāse
Neviens viņu negaidīja
Neviens viņas neizbijās
Neviena
nebija mājās.

Tu mani saņemsi kailu
un kailu tu atdosi zemei
[Vai mani?
bijušo? esošo? nākošo?]

Man
nekā nav.
Viss atdots tiem
kam jau pieder

Tikai asaru lāse uz krūtīm
aizdegta
Mīlestībai.

———————————————————-

via crucis (es, krusta koks)

1.Jēzus Pilāta priekšā

Jēzus atbildēja:”Mana valstība nav no šīs pasaules.”(Jņ. 18,36)
Pilāts Viņam sacīja:”Tad tu tomēr esi ķēniņš?” (Jņ 18,37)
…bet Jēzus viņam nedeva nekādu atbildi (Jņ 19,9)
Tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaużu priekšā (Mt 27,24)
Tad Pilāts nolēma izpildīt ļaużu vēlēšanos (Lk 23,24)

Nevainīgs. Nevainīgs.
Nē, bet ko tauta,
Nē, bet tā nauda
Viņš nevainīgs, nevaru…
Nedrīkstu…atlaist.

Nevainīgs. Bet kāpēc tu klusē —
aizstāvies, runā, kliedz
vienu vārdu,
kaut zīmi

Kur tava valstība,
ķēniņ,
kāpēc tu klusē,
kāpēc tavas acis
tik skaidras?

Nevainīgs… Nevaru nokaut.
Bet liktens
Bet tauta…

Ūdeni. Rokas. Nekad
nespēšu nomazgāt.
Kāpēc, kāpēc tu klusē,
Karali?

2. Jēzus ņem savu krustu

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts… …tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam. (Jes. 53, 5..6)

Es pacelšu krusta koku
uz savām rokām
Es viņu nesīšu
jūsu priekšā
jūsu sirdīs
jūsu acīs
Es viņu ņemšu.

Viņš pacēla krusta koku
uz savām rokām,
to nesdams,
mūsu acu priekšā
Viņš Bija.

Pastieptas rokas pēc krusta koka
Rokas pastieptas pēc
manis
Es tevi nesīšu
uz savām rokām,
tu krusta koks.

3. Jēzus sastop savu māti

Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudzu siržu domas nāktu zināmas… (Lk. 2,35)

Divi skatieni sastapās
noberzti pleci
sviedri un asins
Satriekta sirds
Mātes acis
Zobens un sirds,
lūpas, kas sacīt
neko
neiespēja.

4. Jēzus krīt zem krusta

Mūsu sods bija uzlikts Viņam… (Jes. 53, 5b)

Es Tev uz pleciem
tai brīdī
Putekļi, smiltis
akmeņi
es

Tev uz pleciem
Nevaru pakustēties
nespēju
sevi nokratīt
uzklausi
manu lūgumu
pieņem
manu smagumu
piedod

ik solī
Tev plecos
es — krusts

5. Sīmanis palīdz Jēzum nest krustu

Un tie piespieda kādu, kas no lauka nākdams, garām gāja, Sīmani no Kirēnas, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu viņa krustu. (Mk. 15, 21)

Nogurums
manās rokās
Nogurums
manās acīs
Nogurums
manā sirdī
Kam man vēl viens
smagums

Bet tāds skatiens
klusums tāds
ausij neaizsniedzams
klusums tur skatienā.
Miers.
Varbūt tas smagums
manu plecu gaida,
varbūt.

6. Veronika noslauka Jēzus vaigu

Raugi, tā sāpe
tai skatienā, kāpienā,
Raugi, tā sāpe tev vaigā
sviedri un asins
aizmiglo acis
tavu sāpi man sirds
neaptveŗ

Ļauj man nākt
Dod drosmi spert
pirmo soli, sākt
laukā no pūļa
pret pūli, pret
vispārpieņemto nākt
Tev pieskarties,
Tavā vaigā
ieraudzīt Dzīvības Zīmi
atļauj man nākt.

7. Jēzus krīt otro reizi.

Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! (Jes. 43, 5a)

Pār manu nepastiepto roku
Tavs kritiens
Pār manu nepaspero soli
Tavs klupiens
Pār manu ledaino sirdi
Tava aizķeršanās
un atkal
Tu celies
Atkal Tu ej
ar mani plecos.

8. Jēzus mierina raudošās sievietes

Jūs Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem…(Lk. 23, 28b)

Par sevi,
par saviem bērniem,
par tiem, kas
manā pusē,
par tiem asaras

Tu
Ceļā uz brīvību
Ceļā uz Piepildījumu
Ceļā uz gaismu šai
sāpju ceļā klusē

Ceļā pie Tēva uz krustu
par nepalīdzēto, nepacelto,
par nepateikto labo vārdu
man asarot.

9. Jēzus krīt trešo reizi

Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. (Ezek. 36, 26)

Es vairs neredzu
Tavu vaigu
Es vairs nedzirdu
Tavus soļus
manas acis
kurlas pasaulē raugās

tāds smagums
Tu celies
Tu ņem
manu aklo kurlumu plecos
sirds aukstumu pacel

tālāk
projām
augšup
nest

10. Jēzu izģērbj

Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus. (Ps. 22, 19)

Karalis ir kails
Nav, nav, nav nekā
Kā nācis, viņš aizies
novērsties,
aizgriezties
Metamie kauliņi kabatā
kauliņi rokā
krīt
viss sadalīts
*
ķēniņš is kails
Klusē tu, zeme,
apklustiet, smiekli.
Viņu neviens nepievīla
pēdējās zemes lietas
atgriežas atpakaļ
zemē

11. Krustā sišana

Un tie viņu sita krustā… (Mk. 15, 24a)

Viena
Divas
(varbūt) trīs.

Klusums
((varbūt) vaids)

Skaties.
Iegaumē, patiess
ir mirklis
Āmuru taktī
tavējā naktī
būs rīts.

Bet līdz tam
ikviens tiek pieņemts
vakaram

Piemini
Piedod.
Āmura dunā
aizlauzta sirds.

12. Jēzus mirst pie krusta

Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās un nomira. Un priekškars dievnamā pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei. (Mk. 15, 37,38)

Pārplīsa debess.
Zeme sadrebēja.
Tu.
Es.

Tu?
Es… kur TU esi?
Ir tikai naglas
nav Tavu roku
nav Tavu plecu
Tu mani … nesi

13. Jēzus miesas noņem no krusta

Jāzeps…no Arimatijas…aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas un tās noņēma. (Lk. 23, 52)

Māte, Tev klēpī
tavs bērns.
Tevī
Viņš nāvei pateicis nē.

Māte, tavs bērns,
miers Viņa vaigā,
tāds miers…
Māte? Tur miers
tev uz rokām
(cik smags
miers tavās rokās)

14. Kaps.

Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā neviens nebija glabāts. Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu.(Jņ. 19, 41-42)
…. Un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības (Lk. 23, 56b)

Mēs nāksim
Drīz
Mēs nāksim
atvadīties
Bet tagad,
lai ir kā ir bijis
IR sabats

Starp sabatu un svētdienu
Tu
Nezināmais. Gaidītais.
Cerētais

Paiet sabats
svētdienas
gaidās.