neproza latviski

tāds laiks

Acu priekšā vērpetēs grieżas
nebeidzams nāvējošs
atkal atkārtots
Laiks

*

Solis uz priekšu.
Paliek kaut kur
Pagājušais
Varbūt
Laiks.

*

Ņem mani līdz, kad
Tumsa nolīst,
Kad migla sagaida
Katru soli,
Nāk
Laiks.

*

Nemāku runāt.
Naktīs ik brīdi
Aizmirstas mākoņos
Zvaigznes klusē,
Kāds mokošs
Laiks.

*

Ņem mani līdz:
Tāds
Laiks.

***

Kādā mirklī nokalst
pēdējais zaļā koka zars:
nokrīt norūsējušas skujas,
miza palien malā:
Gaidīšana.
muļķīgais radījums cilvēks
vēl joprojām lej ūdeni uz koka saknēm
absolūtā pārliecībā, ka arī nokaltuši koki
[saskaņā ar kādu nedzīvu teoriju]
izaug par draugiem,
ja vien pietiek pacietības.
*

Viens vienīgs vārds,
kad zeme atsakās
skriet viļņiem līdzi
lai arī cik vareni putu krēpes to valdzinātu.

aizejot, neatskaties

Lūk, mana roka
pieskaras tavai elpai.
Tu atkal izgaisti
pasaules telpā.
Kāda sveloša sāpe
ieradusies dzimt.
Kāds neizturams kāpums.
Tikai soļi rimst.
Aizejot neatskaties
aizejot, soli pa solim,
lāsi pa lāsei asaras nolīst
mūsu ilgu zemē.
*

Tavā vārdā ir mūzika
Tavā vārdā ir dzīve
Tavā vārdā ir atslēga
ikvienai sāpei
Tavā vārdā es elpoju pāri
ikdienas bezgaisam.
*

Mani vārdi ir izdzisuši
Krēslas nenosegtajās sienās
tikai un vienīgi klusums.
Manu vārdu nav?
Tavā vārdā
es pastāvu pāri
sāpju bezdibenim.
*

Aizejot neatskaties.

Aizejot, soli pa solim,
mirkli pēc mirkļa vējš nodzēsīs
mūsu smilšu pili
*

Lūk, Tavs vārds
pieskaras manai telpai.
Ir tikai gaisma
kā vakara saules elpa.
Cik dedzinoši var sāpēt,
kad kāda pasaule rimst.
Sāpe ir tikai sākums.
Sāpe vēl tikai dzimst.
*

Aizejot neatskaties,
aizejot Tavā vārdā
sauksies debesu tumšais zilums.
Tavs vārds būs sēts
paliks uzarts tīrums.
*

Aizejot, neatskaties…


antisonets

Kur bija Tavs skatiens,
Kur bija man prāts –
pa sniega aizmirstu ābeļdārzu
manā sirdī Tu nāc:

[(bet) manā sirdī kāvi
nedziestošus uguņus kaisa,
manā sirdī (Tu dzirdi?)
atkal ledāju paisums.]

Balti (varbūt rožaini) ziedi,
Balti (varbūt zilgani) sniegi –
Starp sapni un aizmirstību
Tavs sirdi saistošais kliedziens.

[(bet) manī karapulki
ceļ nepārvaramus bastionus,
Un viens (Tavējais) pieskāriens
viņus attin kā kokonus.]

Vārdā neminamā Bezgalībā
Atveŗas ābeles zieds.


balti vārdi

Vai ir vēl baltāki vārdi
par tiem, ko čukst
pelēka papele savai zemei –
kad snieg

Papele atminas spurdžu baltumu
un sēklu sudrabu,
tās dienas, kad pasali
piekūp putekļu zīds –

Kāpēc cilvēki tādi nenovīdīgi:
kāpēc tikai par sniegu
var teikt, ka tas labs un vajadzīgs–

Papelei bija balti sudrabaini
spurdžu putekšņi,
kas gluži kā šodienas sniegs –
skrēja tik
Vējiem līdz –

papele darīja pasauli
pirms baltu, tad zaļu
un sveķaina smarža skanēja skaļi,–
tai laikā vēl nemodās koki.

Kas tagad prātā pelēkai papelei
kad apkārt brālis – sniegs?
Kad visiem kokiem jau miegs?
Kad pelēkie svina mākoņi
Laiž pasaulē gaidītas pūkas.

māte

Lūk, Bērnu uz rokām,
nāk māte, un klusumā
skan soļi rasotā rītā.

Vai manām acīm ir , kur aizķerties?
Vai manām rokām ir, kam
pieskarties, māte,
šai rītā?

Es nesaprotami agri joprojām
esmu Tavs, Tavējais,

Kad ar Bērnu uz rokām
pār satrauktu zemi
Tu nāc

rudeņos

Betona plāksnēs uz grīdas
Naktstauriņi–
skaidas
no pasaules brīnišķā koka.
Ceļš uz mājām
Grants
Miķelīši aizaugušā sētā:
Vējš atmiņas mētā.
Apdrupis cementa celiņš
Kāda aizkavējusies skuja,
kadiķis,
kurš tā arī neizzied.
Mūzika, spēles, skaņas:
Kaŗapulks, izgājis nokaut
ak, kāpēc–
manu garu

Iztaisno muguru, muļķi:
tava sirds tevi tur gūstā,
bet nomirt ir labāk uz ceļiem,
tuvāk pie zemes būs.

cik tālu

Cik tālu sāpes
ar mani rotaļājas,
Ilgi kāpām,-
Kā tagad nokļūt mājās?

No kalnu augstā gala
Tāds tālums sirdi saista
Un sāpes sadedzina.
Un pasaule tik skaista;

Tur kalnu galotnēs
Nāk rīti paši pirmie,
Bet aizās tumsa dveš,
un laukakmeņi sirmie

Man pretī nāk.
Kāds lidojuma ātrums
Lai kristu dziļā lejā –
tā beidzas sāpju kāpums.

dacei un mārai

Cukurs kafijas putās
Pieskaŗas, nogrimst neizkusis.
Es mācos kārtējo valodu.–
Par tukšumu nerunā.

Palēnām, attēls pēc attēla,
Pasaule aiziet man garām.
Ja es iemērkšu karoti,
Kas notiks ar atmiņām?


nogurums

Es esmu noguris. Kā nogurst,
Kad ziemas salā sargā tiltu,*
Es esmu noguris. Kā nogurst,
Kad nāk no āra, iedzeŗ siltu.

Es esmu noguris. Kā sapņi,
Kas miega badā mājas meklē.
Es esmu noguris. Kā kliedziens,
Kas izskan kaŗa trokšņa peklē.

Es esmu noguris – kā vārdi,
Kas neizteikti iestrēgst sirdī;

Doma par nāvi
Mani nomierina.

_______________
*Upe jau tāpat aizsalusi

atskanēt

Es gribu tev atskanēt
naksnīgā melodijā,
Kad mēness pār pakalniem
miglājus sijā;

Kad birzēs zvaigznes
sakrīt lapu vietā,
Es gribu tev aiznest
prieka lietavas;

Es gribu tev rakstīt
komētu mēlē,
Kad vējš pār dakstiņiem
flautu spēlē;

Kad debess pār zemi
zemu jo zemu nokāpj,
Tā gribētos pacelt tevi
kaut vai uz mirkli uz rokām —

Un atskanēt, atskanēt
naktspilnā melodijā,
Kad mēness kā šonakt
miglu pakalnos sijā.

es rakstu

Es rakstu
Sāpes tādā kā
līkloču jostā
Sarkanas, melnas –
tās krājas, tās vijas
līdzīgi apiņiem
tēva mājās.

Kur vītols nolīcis
lapām arumu slauka

Es rakstu
Sāpes tādā kā
dzeltenā akmenī,
Kājainas, sakaltušas –
tās sastingst, tās ielīp
līdzīgi māliem
zābaku zolēs

Kad klaiņoju rudens
upes un meža krastos.

Es rakstu
Sāpes
Ar sirdi – zīmējot paralēles
Lai manu pasauli aptver
Slepena karte

Citādi nezināšu
Savu sāpju dimensijas.

gaidi,

Kad sniegi
atkal baltus pakalnus segs;

Gaidi,
Kad ziema
sudraba gunis pasaulē degs;

Gaidi,
Kad aukstums
stiklu katrā ezerā liks;

Gaidi,
Kad pelēks
ausīs atkušņa rīts –

Gaidi,
Kad klusums
skanēs lāsteku simfōnijā:

ēnu dejā
mēs tiksimies
ķiršu ziedā decembŗa vidū

baltas krīt
ķiršzieda lapas
sniegpārslu starpā salnas rītā,
baltas krīt.

gars tas pats

Atnāk liesmas un aiziet,
Paliek pelni vējam plosāmi…
Krāsmatās krājas olu čaulas,
Mazie ūpēni ligzdos citur;
Bet mans gars vēl tas pats…

Naktis izplēn mēness spēlēs,
Bezmiegs saskaita tūkstošus soļu;
Ceļi tālāk aiziet bez manis
Krustceles klusē apstājušās;
Bet mans gars vēl tas pats…

Aizlauztiem spārniem
Meža zoss
Izkliedz sāpes
Kurlajos laukos
Ūdens tik tuvu
Neaizsniedzams
Tālums un glābiņš
Nesatveŗams
Kāsis jau projām
Paliek laukā
Vientuļa sirds
Salauzti spārni
Bet mans gars vēl tas pats…

Sirds tāda pati,
Skrien putniem līdzi,
Aizzib pavasaŗi
Rudeņi ugunīs kvēl
Bet mans gars vēl…

Tas pats spēks liek celties
Degt un izkvēlot tumsā
Acis atvērt un ieraudzīt
Brīnumu sengaidītu
Bet mans gars…

Vēl tas pats – ceļš zem noberztām kājām
Nogurums akmens smagumā
Spēks palicis citiem
Mērķis – nesasniegts.

gandrīz haikas

Pēc ugunsgrēka
Zars melnajā kokā
Jau sazaļojis

*

Es esmu kā vītols.
Nokaltis, izdedzis naktī –
Vēl zaļo viens zars.

*

Kastaņu zaros
Zaļi taurenīši
Jau atvērušies.

*

Balts balts balodis.
Nedīgusi zāle.
Tāds pavasaris.

*

Laiks liek man sāpēt.
Pusizplaukusi lapa
Krīt salnas vidū.

*

Kā piens nāk migla
Zaļais dzer baltumu
Kā jaundzimis bērns.

*

Greizie spoguļi
Saplēstas satriektas sirdis
Kas tās salasīs?

*

Ioculator Dei
I play, I count, I try
A game of my life.

*

Sauli man acīs
Apēd naksnīgas ēnas
Sāp mīlestība.

*

Tu nerunā tā.
Laiks mūsu pēdas dzēsīs,
Neprātīgais vējš.

*

A mist transparent
Translucent, waiting, still
Like a cushion for the stars to fall.

*

I sleep.
The stars invade my dreams,
Flooding them with brilliance.

*

A young willow
Hides a whole swarm
Of little gray birds.

*

The grass still green
Autumn mists give drink
To the nearby stars.

*

Kamēr gulēju,
Zvaigznes iebruka manos sapņos
Un viņiem atņēma nakti.

*

Watcing the birds
Amazing how many
Little wings move.

*

Suņuburkšķu audze
Izkaisījusi jauno sēklu
Viss izkaltis brūns.

*

I wrote syllables.
The time of my vision stopped
By that green willow.

*

As I open my eyes
The world spins even faster
What a merry-go-round.

*

The smell of autumn
A chill in the air thus now
I wait for red leaves.

*

On that very day
when the cranes sang farewell
My heart went with them.

*

A lonely pine-tree
Abandoned by birds of flight
For a long winter.

*

Priedes adatas
Saskuma, nolaidās
Putni aizgājuši.

*

Tur ir tāds klusums
Kur ūdens apstājas tecēt
Kā nopilējusi svece.

*

Viena asa skuja
Tepat pie manām kājām.
Rudens vai lietus?

*

Vēja skrējienam
Nelūdzu žēlastību.
Par daudz viņš ņem līdz.

*

Lūk, pat kukainim
Pelēkas hitīna bruņas.
Man sirds bez drēbēm.

*

Atvēru acis
Rudi dzeltenais kaķis
Snauž kā dzirnavas.

*

Uzzīmē man vārdu
Raksti ar pirkstu smiltīs:
Vējš to aiznesīs.

*

Ķirzaka saulē.
Zaļš baļķis, asa zāle.
ūdenszāļu tvans.

*

Gārņa ķērciens niedrēs
tik nenovērtējams –
visdārgākā nakts.

*

Tagad sniegi skrien
Cauri vējainiem ceļiem.
Kur ābeļu ziedi?

*

Nolauzu ķirsi.
Uz mani klusi raugās
Pumpuru acis.

*

Nekas nav garām.
Debess un mēnesnīca
Vienmēr tā pati.


putni iet

Iet putni pāri tām jūŗām,
no kuŗām tik maz pārnākušo.
Iet dzērves,
zosis iet,
iet, skumjā saucienā ģērbdamies,
kāsis aiz kāša pār viļņiem

Iet putni pāri tām jūŗām,
kur ilgas aizklīdušas.
Iet stārķi, cīruļi iet,
lieli un mazi spārni ar švīkstoņu
mirkli pēc mirkļa aizvēž tālāk.

Iet putni pāri tām jūŗām,
Kam nezinām horizontus;
Iet svīres,
Gārgalas iet,
Asiem kliedzieniem sagraizot
rudens nāciena apdvesto klusumu

Iet putni pāri tām jūŗām,
kuŗu viļņus zin vārdā saukt mēness.
Iet strazdi,
Gulbji iet,
Kādu neskaidru apņemšanos
mūsu dvēselēs atsaukdami,
Putni iet.


redzējumi

Īrisi.Hiacintes.
Pūpolu zari.
Skaiti tos mirkļus,
Skaiti, līdz vari
pacelt acis.

Balta pasaule
sniegu zemē
pavasarī.

Pacelt sirdi.
Pret uguni pacelt,
pret gaismu.

Nav itin nekā,
kas varētu paņemt
manu atvērtību.
Nav itin nekā,
kam izdotos aizkavēt
manu klusētgribu.

Pacelt sirdi.
Kā dziesmu pacet,
bez vārdiem.


patvērums

Kad zvaigznes caur loga stikliem
ir tikai cietuma spuldžu
atspīdums tālumā,—

Kad katrs pieskāriens biklais
kā sveķeļi sirdi dedzina,—

Es zinu, es esmu mājās.

Un kāpēc neviens nepieskaŗas
ar nāves miera roku —
kāpēc dzīve tā sāp
kāpēc
tajā, kas skaists
tik daudz moku.

Es meklēju patvērumu
sava cietuma sienās.



kaut kur tur

Manā naktī tik tukšas ir ielas…
Lampu gaismas skūpstās ar miglu:
viens stabs, viena migla
viens skūpsts, tikai gaisma
tik izplūdusi.

Ik solis klusē par nepienākušo.

Kaut kur tepat ir tas zars
kam vienas lapas trūkst.

Cik nesaistītas, cik brīvas
cik nelaimīgas rudeņa lapas krīt.

Kaut kur tur arī mans liktenis
aizpazudis.


miers

Visu aptveŗošs asarains miers—
Miers , kā jūŗa, tik vilnīgs, manu pasauli aptveŗ.
Kā plūdos—
zaļi dzelteniem vāliem,
asarains miers.

Iekāpj kaklā, pieskaŗas sirdij,
atņem domām nemiera troksni
Sāpju vilnis kā noplēstu skaidu
kokam atpakaļ, pieaudzēt nes.

Manā pasaulē asarains miers.
Klusē zeme, mēms sniegs
pāri bijušām lapām un soļiem
Visas skaņas kā tausteklis atņem
sāpēs piepildīts, klusētājs miers.

Katra šūna kā pārrauta stīga
mēģina izskanēt tāltālā skaņā.

Tikai tuvumam asaru vilnis
uguni piešķiŗ, tuvumā deg
manā pasaulē
izraudāts miers.

Pieskāriens, solis, pacelies augšup—
Tavu zemi jau caurdūris miers:
sirds vēl atvērta, klusuma sitiens
visu atņem — ir pieskāries miers
tavu pasauli satriekdams sīkās
šķembās, sapni
aizraudams prom.

*
Es nezinu, kas ir jūŗa.
Man pieder tikai sīkās tērces.
Kādreiz, manas pasaules beigās,
arī tās paņems jūŗas sāļums—
bezvārdu skaņā ierakstīdams
klusēšanu.


novēlējums

Miers tev,— tu zvaigzne tālumā,
tu mūžam vēja nestais plosts,
Miers tev, tu bite kūniņā,
kas galīgi vēl neprot kost;

Pār tevi Miers — par domām augstāk,
ar prātu neaizsniedzams nāk,
Pār tevi Miers kā divas plaukstas,
kas stieptas tevi pasargāt.

Miers tev — tu zāle grāvja malā,
tu vējritenis tukšainē,
Miers tev, tu iskapts stiprās rokās,
kas zālei jaunu dzīvi nes;

Pār tevi Miers kā Krusta uguns,
ar sirdi sajūtams jau kvēl,
Pār tevi Miers, un visas sāpes
daudz skaidrāk sajūtamas vēl,—
Miers tev, tu cilvēk savā ceļā.



Nakts lietus kā kaps

klusumu kapā
sprostā ieslodzīts putns –
dvēsele krūtīs
Lietus lāses rūtīs
kā asaras
neizbēgamas atvadas prasa
Mans kuģis
uz neaizsniedzamo krastu
atiet tūlīt.

Mūžība būs par īsu
viņu sagaidīt.

Nakts migla tik tuvu

Un zvaigznes ārpus izplatījuma
tik ieraugāmas.
Ieelpo nakts gaisu,
mīļais,
Ieelpo mīlēdams,
Nakts silto melnumu labvēlīgo,

Visu aizmirsto zemi tepat blakus,
tik sajūtamu un tiešu,
atceries, mīļais,
atceries mīlēdams.

Piķa melnuma naktī
zvaigžņu gaismā
ņem rokā sveci un ej
miglā nepazust,
ņem nakti saujā un dzer,
mīļais,
ņem mīlēdams.

nav ēnu, nav—

tikai blāvs atspīdums tumsā,
Mēness stari kā stīgas
mani – ģitāru spēlē.

kādā nesaprotamā mēlē
atkal tevi piemeklē
klusēšana.

pulksteņa tikšķi kā lielgabals
pusnakts stingumu ārda.
kādā vārdā
tava rītdienas pasaule
klusēs

telts

Nebaidies nāves
Tā tikai atrisina,
Visu lieko
Paņemot prom.

Nebaidies pacelt
Acis un ievērot:
Visas zvaigznes
Krītošās skauž.

Pilna ir debess
Nesaskaitītu smieklu:
Nāve lieko
Atņem ar prieku.

Nebaidies nāves –
Tur Debesu tumsā
Noguris ceļinieks
Apmetni ceļ.

Neskaties viņās acīs.

Tās tevi nokaus un ilgi saistīs
Tavu dvēseli šīszemes laukos.

Sarma pieskaras egļu galiem
Rīta gaismā glāstīdama
katru zaļu skuju.
Līst sudraba lietus –
Rokas atmiņās pastieptas pāri
Uguns siltumam nevar aizmirst,
Kā pieskāriens pārvērta ledus laukus
Sarkani kveldošā dūmakā
Pirms visu paņēma tumsa.

Tās acis ir pilnas kaij olūts
No melnzemes lauka vidū;
Tās tevi piepildīs skumjām.

Egles noliecas, gaŗiem zariem
Izbrauc caur jaunu vēju
To sakārto, saliek pa rindām.

Nu kāpēc tā, kāpēc
Visa rudeņa klusuma pilnā
Ilgošanās pēc miera un nemiera
Sakāpj acīs un pasauli pārpludina?

Sirmās egles uz pirkstiem
Saskaita sirdspukstu simtus.

Nevar nedziedāt

par sniegu puteņu vidū;
Nevar nedziedāt
par sauli zemes galā
kad pakalnos
ietrīsas sniegpārslu ziedi
kad sasilstot
lāstekas dzimst un mirst,
Nesaprotamā toņkārtā
dziedādamas

**
Tava roka blakus manai
tik neizbēgami tuvu
kā mani ceļgali nodiluši meklējot
Tava roka pastiepta pretīm
tik neizprotami patiesi
kā mana sirds sadegusi meklējot.

**
Ābeļu ziedi kā sniega kupenas
sniega kupenas ābeļu ziedus atdarina.
Kam man jautāt šai klusumā:
Tās sniegpārslas ābeļu zaros
sagaidīs pavasari?


No pelniem

vārdi ceļas, no melniem
apdegušiem spārniem
tie pārtiek;
vārdi ceļas,
ar sirpjiem zobos, tie veļas
kā pļāvēju uzbrukums
dzīvības druvai;
no melniem
graudiem, gataviem pelniem,
kur dvēseles gailē,
kā bailes —
apdegušiem spārniem
vārdu dzīvība cīnās kā kāvi,
kad nakts aukstums
tumsā stāv:

tie pārtiek
no nepateiktā, neizprotamā, nepasakāmā.
Vārdu brīvība izplēn
pelnos

nomina nuda tenemus (u. eco)

Mums paliek tikai kailie vārdi.
Mēs vārdus paturam – ne lietas.
Vārdi mūs iet, vārdos – mēs ietami.
Vārdos asaras tikai šķietamas.

Mīlestība un sāpes – sapņi un varoņdarbi –
Spēles, maldi un īstenības –
Viss paliek vārdos, viss
Vārdu konservos pieturams.

Vārdi mums paliek. Kailie.
Pārējais – hermeneitikas lieta.
Pasaules lasījumi
Atveŗ un iznīdē horizontus.

Nesegtus vārdus mums paturēt.
Pasauli ieslēgt formās.
Aizmirstot vienu formulu,
Vesela pagātne aizrit
Neesmes klusumā.

Nomina nuda tenemus.
Kad smarža ir tikai vārds,
Tu pacel rozi pie lūpām.
Roze – izsmaržo mūs.


raksts

Paņēmu pildspalvu
Baltais papīrs tik auksts
Raksta nesasildīts
Mani ķeburi viņam
Pārvērtības aizsāk.

Uzrakstīto
Neviens neizlasīs
Paņēmu ķeburus
Ugunī
Pasaule ieplaiksnījās.

[Kāpēc jūs izdodat naudu par to,
kas nav maize? Jes. 55,2]

Jūs mani redzat, manu varu
un godību, kas pāri mirdz,
un sagaidāt, ka manā saujā
spožs brīnums būs, bet rokā — sirds,

un citu dot
Es neiespēju, lūk,
manas sāpes,
Lūk, asaras,
Tās pieņemiet.

Te mana sirds, te dziļi cirstas
ir rētas, asins klusi tek,
un katrā lāsē, katrā mirklī
ir mana sirds, kas liesmā deg,
un citu dot
Es neiespēju, lūk,

ērkšķu vainags,
Lūk, mans krusts,
Tos pieņemiet.

Ir sāpes avots, sāpes — uguns,
kas apgaismo un šķīstī mūs:
Tad nāciet, smeliet, nāciet, dzeriet,
Un sāpju veldzi sāpes gūs.

Un tu maksātu par vienu

vēja nakti?
Maksātu? Jā.
Bet taču…
Jā.
Nejautājot?
Jā. Nejautājot.
Arī ar…
Jā. Arī. Ar.
Tu?
es. jā. es.

Kā ledainas puķes ir zvaigznes
pusdienas polārtumsā;
man nevajag, lai tu aiznes
manu ‘nevaru’ tur, kur sākums –

kā baltas zvaigznes ir sapņi
diendusas važās.
tu drīksti ienākt bez klauvējiena
istabā, kurā nav durvju,
istabā, kurai tik sienas:

manai istabai balti griesti
manam cietumam mīlestības durvis
manam cietumam gaidīšanas restes

tu drīksti atdarīt ar labu
telpu, kuŗa tik stipra,
ka no pieskāriena sabruks:

manam cietumam vēlēšanās grīda
manam cietumam klusēšanas logi
manam cietumam atslēga paša es.

Ko tu maksātu par vienu
nakti, kur vēji pinas
koku vijīgos zaros,
kur mākoņi aizķeŗas
zvaigžņu griezīgos staros
un pāri visam apiņu
smarža pīlādžu skavās –

vai tu
ienāksi naktī?

par torņiem un spēlēm

Nāc ar mani spēlēties.
Man nav nekā cita kā smiltis —
un to mums pietiks.

Ceļu smilšu pili, un tavi viļņi
to saārda nenosakāmā mirklī.
Visi torņi pārvēršas par to, kas viņi ir —
smiltīm.
Un viņām ir labi tāpat.

Tad es domāju, ka tu labi spēlē jūŗu.
Bet iznāk tā, ka visi smilšu torņi
nekļūst par liedagiem —
No citiem vēl šauj. Nez’ kāpēc pa īstam.

Aizeju tālāk kādas priedes ēnā.
Tu esi turpat un nesaproti,
kāpēc es nespēlējos.

Manis vairs vienkārši nav. Lieta ir tāda, ka
no kāda aizsega uz mani šāva.
Nu es guļu zem priedes
un izteku tevī.

Tu paņēmi manus smilšu torņus,
un tagad ņem mani arī —
un zini, es iešu tavās smiltīs
spēlēties.

Kāpēc gan viņi šauj no tiem torņiem —
un kāpēc pa īstam?


Pīlādžu oranžais

Zaļajās lapās kā briesmas.
Vēl solis – vēl viena
Uz pusēm pārplēsta diena:

Betona plāksnēs sažņaugtas saknes,
Dziļāku tumsību rītausmas atnes.

Lazdās briest rieksti
Pāri svelmei un lietiem.
Vēl doma – cirvja cirtiens
Pa dzīvības meža stumbriem.

Skaties sev apkārt klajums un celmi,
Ar katru nakti aug tumsas dzelme.

Laukos novākta raža
Tukšums kā pamestība.
Vēl pieskāriens – atmiņa
Auž sāpes ikdienas rakstā.

Pameklē bedrēs – gadīsies atrast
Skaisto un neglīto mirušo saprast.

Vēl solis tuvāk
Kā liesma pārņem prātu.
Vēl pagale – domas kritiens
Bijušā ugunskapā.

Asaru naktis tumsību atnes,
Sāpēs sirdīm pārcirstas saknes.

Pirms pulkstenis tornī nositīs simt

man ir jāpaspēj mājās,
Un soļi tik īsi – ik pēc trim
pa akmenim ķeras kājās;
kā dadži,
visus es nevaru līdzi aiznest

Pirms pulkstenis tornī nositīs simt,
man ir jānokļūst mājās,
Garām kokiem, kas nomalēs klimst,
mans skrējiens – vajag pārnākt
tai stundā,
kad vēji ap mēnesi stumdās.

Pirms pulkstenis tornī nositīs simt,
man ir jāpārnāk mājās
No naksnīgās vietas, kur stundas dzimst,
pār brīžiem, kur elpa stājas,
mans nāciens –
tu jūti? – laiks jau ir sācies.


neuzvilktās stīgas

Raugi,- neuzvilktās ģitāras stīgas
Saglabā melodiju no kādas nenospēlētas żīgas
Raugi, tie pirksti, kas spēlējuši, tie
paliek klusi
Rītausmas varā.

Tu, mana sirds, tu klusējošā, tu mēmā,
kur ir tavs sirdspuksts, kur ir tavs lēmums
Tu, mana sirds, tu nekustīgā, tu saltā,
vai ne tevī reiz degdama dziesma plauka,
vai tikai ne tevī kāda balss sauca
atbalsi sauca
Un neatrada?

Stāv ģitāra viena neaizskarta
Stāv sirds manās krūtīs kā ziemā bargā
Kad ledus puķes plaukst rūtīs bez pavasaŗa

Stāv neuzvilktās
Sirds ģitāras stīgas,
stāv ilgodamās
To roku, kam vara


Salnas puķe,

tu uzplauksti naktīs,
Kad neviens neguļ,
Kad vārnu bērni plāta
nepaēdušus knābjus,
tu plauksti
sirdīs.

Salnas puķe,
tavā liesmā,
Kad bezmiega naktis
izmētā murgu spilvenus
neklātās gultās,
izkūst sirds
aukstumā.

Salnas puķe,
tavas naktsaukstās rokas,
Kad satraukta tumsa
klīst, nervozi klusējot,
izārdītās istabās,
pieskaŗas —
nemēģini tās nokratīt,

Salnas puķe,
nāks rīts.

manas sirds

sprosta stūrī
ceļos sabrucis
kāds paceļ rokas
pie zemes krīt
nemitīgā
Visvarenā atskārtumā

ko viņi runā
sprosta pirmsausmas stundā
kad restēs
brīvības blāzma sārtojas:
manā sirds sprostā
spraišļu neaizturēts
tāds tuvums
pie zemes velk—
spārnos pacelties

Šodien

Brokastīs, pusdienās, vakariņās –
Smaidi.
Smaidi vien.
Rīt varbūt
būs negaiss.
izej laukā
Snieg.

Izej laukā, tu cilvēk, zem pārslām.
Snieg.
Pacel acis, tu cilvēk, pret pārslām,
Snieg.
Ieelpo gaisu, tu cilvēk, starp pārslām.
Snieg,
Uzlūko baltumu, cilvēk, no pārslām,
no pārslām tas tiek.
Snieg.

Tik baltas un puteklīgas un sīkas,
krīt pārslas, un tu cilvēk,
tu ieaudz tepat –
pārslās.

Naktis – kā sniegi

kad pelēkie koki pārslās
iemanto baltus ziedus.

Ābeļu dārzi
Uzzied divreiz: tai naktī
Kad maijs atdara pumpuru bruņas
Un ziemā: kad sniegi
Kā neatvērti pumpuri piekrāso zariem
ziedu baltumu.

Tā reizumis ziedlapu lietus
pārvēršas puteņa dejā:
atbruņots maigums sastingst,
zemi ieslēgdams ledū.

Cik lēni snieg;
Debesu ābelēm
pumpuri atvērušies.

sobor

Tavās nolupušajās sienās
pasaulē skatās
ikonas acis

Pret debesīm paceltām rokām dzied
eņģeļi sveicot
kārtējo rītu

Mākoņi spoguļojas kādos
saplēstos stiklos
izlauztā jumtā

Un kaut kur aiz kolonnu rindas
paslēpjas jausma
par Vakardziesmu

Raugi, kā putni aizdziedas
tajā svētnīcā
līdzi ar sauli

Lietus laikā lāses kā asaras
sacirstās durvīs
lūgšanu raksta

Zem vētras satrauktām debesīm
noliecu galvu
tu, mana katedrāle.

Tavās acīs ir tumsa

Ik dienas
Nakts paliek mazāk ar zvaigznēm…
Kāds rudenīgs ērms atnāk
Un naktsvidos komētas gremo…
Kā atvars
Ar akmeņiem
Iegrimsi– pazudīsi.

Tajā naktī nav ausmas.
Tu valkā cimdus.
Citādi pasaule sajutīs,
cik ledainas rokas tai pieskārušās –
it kā pirms ēšanas
tu tās nemazgātu.

Nevar ieskatīties tik dziļi,
lai sevi viņās nepazaudētu,
tavās acīs ir tumsa,
kā mirušam ūdensvīram –
ik dienas purvos kāds aiziet.
Nebūtības naktī.

***

Es gaidu, tu
nemeklē, tikai klusums:
krīt, čaukstēdamas,
sniegpārslas vējā.
Tikai klusums:
pārtraukts, nenoticis
sniegpārslu dejā.
Nāk laiks…
Jaunas sārtzilas debesis
caurspīd.


Tu prasi par daudz.

Mazāk prasīt nav ļauts.
Par daudz, par daudz –
mēmuma važās – dziesmu
tumsas valstībā – liesmu
Vēl vienmēr par daudz
bet mazāk nav ļauts
Tu prasi par daudz
Ledos iekaltam – lidojumu
tuksneša smiltīs vienu gumu,
kam pavēlēts neiespējams
audz
mazāk nav ļauts.

Tu vēl neproti –

ēst, lidot, tāpat –
pienākt ik rītus krastā.

Saule paslēpjas
rudeņa lapās.
Koki čab.

Tava diena ir kā jūŗa.
Tu ķer zivis ar
ultraskaņu.
Un ne par ko nenāc krastā.

Viena zvaigžņota lapa
nāk, nolaižas,
apgaismo
saules aiziešanu.

Iznirsti viļņos,
lai tavu acu slapjums
zvaigznēs atspīd.

Saule aiziet.
Koki sārtojas
Rītausmai.

Tu atkal aizmirsi –
Tāda saulaina lapa
Ostā nogrimusi.

in memoriam snežana

Under cherry trees
there are
no strangers

Issa

When plum
blooms–
a freeze in hell.

Issa

Arī šogad
putni laukos
knābā pavasari.

Tu ieej.
Dārza sienas kā senos laikos ir no akmeņiem.
Ķirši un ienaidnieki
Zied akmeņu starpā.

Paņemt zobenu.
Pacelt
Zibošo asmeni saulei pretī.
Tad – ietriekt zemē.

Ko domā plūmes
Uz draugiem skatīdamās:
Ir tikšanās laiks.

Zeme asiņo.
Avots kā pārrauta dzīsla
Valgmi sulo.

Kad avotā ūdens apsīks,
Mēs runāsim sausuma valodā.
Ķiršu ziedi mūs apsegs.

Šais vietās zied arī zāle.
Katrs solis akmeņos
Atstāj pēdas.
Ūdens – asaro.


Viens pieskāriens. Tālāk

ceļš vientuļāk ies —
Tālāk, aiz kalniem,
ieleju nav, kur paslēpties.
Tālāk ir tuksnesis, klusums
kā liesma sirdī kliedz;
Tur tumsā bezspēkam roku
mans klusētājs ceļvedis sniedz.

Klusumā nebeidzama
taka caur kalniem iet;
Pāri tuksnesim lietus,
tuksnesī ērkšķi zied.

Viens vārds

par pupas gariem zariem.
Vējš ārdās
kā pasprucis skolas puika
kādā sentautas krogā.
Pa pupas gariem zariem
es uzkāpu debesīs.

Liepvakari
mani nāvei pretī nenesīs
ne tik drīz, ne tik drīz.

To sāpi
Kas tagad krūtīs kāpj
man dāvināja
Vējš un nejauši atrastais
priedes koks vēlauzā.
Vēl solis
Pa debesu zariem
Nolīst
Ziedi un atrasti
asaru krasti.

Pa pupas gariem zariem
Viens vārds, viens pieskāriens:
Es meklēju debesis
Mākoņu spraugā.

Visu nakti

Tavi suņi kā ārprātā
manas stirnas dzen
mūsu kopējos mežos

Visu nakti
Tavas zvaigznes kā apburtas
manā tumsā aizdegas
mūsu kopējās debesīs,

Visu nakti
Tavas brāzmas kā zinādamas
manos kokos aizķeras
mūsu kopīgā klusēšanā,

Visu nakti
kaut kur tālumā
nezināmu lapsu
jauna mēness pievilināti
suņi lenc,
kvankšķēdami.

Un līdz ar to man pazudis miegs.

zaudēta paaudze (Janīnai Kursītei)

Metu vārdus
Kā čagas vējā:
Zaudēta Paaudze,–
Kas mani pazaudēja?

Klusums zīmīgi
Laikus iezvana;
Mana pasaule?–
Te bija, te pazuda.

Slienu vārdus
Kūlīšu slejā:
Sviestmaizes paaudze,–
Kas mani sasmērēja?

Starp divām pasaulēm
Augusi dvēsele:
Zaudēta paaudze.
Kas mani
Paspēlēja?

definīcijas

Kas tas ir – svētceļojums? – jautāja Vilks’06

Tas ir laiks
un gaisma, un smiltis,
un bezgalīgas debesis.
Tas ir lietus
Un noberztas kājas,
Un slapjas zeķes, un troksnis.
Tas ir klusums
Un soļi, un elpa,
Un īsi atpūtas mirkļi.
Tas ir laiks,
Un caurspīdīga pasaule
Mani vēro un izzin.
Viens ceļš
Viens mērķis
Viens
Ceļabiedrs.
Tas ir sāpes un prieks,
Tas ir zaudējums
Un netveŗama mīlestība:
Tādi persiku mākoņi
Saulesdārzā.

Kad putni skrien debesīs,

Viņi iestrēgst mākoņos.
Zeme tiek nekustīga;
Ūdeņi – samulst.

Kad putni skrien debesīs,
Mākoņi sasprāgst gabalos.
Atspulgi saskatās niedrēs;
Atbalsis – apdziest.

Kad mākoņi sasprāgst debesīs,
Katrs solis ir sāpes.
Dienas apstājas ritumā;
Minūtes – aizskrien.

Kad mākoņi sasprāgst debesīs,
Putni pazūd no skata.
Zeme tiek nekustīga;
Asaras – paliek.

Un kad tu skaties, kā koki

Vējā lokās:
Un kad tu redzi, kā
Sveces
Vēju loka,
Un kad tu dzirdi,
Kā sirdis
Aizdegas Gara liesmā –
Kā dziesmā
Par vēju un Neparedzamo,
Par klusumu un par
To, cik tuvi viens otram
Mēs tiekam,
Kad savu sveci
Uz galda svečturī liekam,-
Ieklausies pasaulē ciešāk:

Vēl
Viņā var paspēt
Atjaunot ugunskurus.