nedzeja

dzīvība

Lombards, gaiši vēstīja neona spuldzes.

— Man nav nekā cita kā tikai mana plikā dzīvība.

— Paskatīsimies… Kur tu liki sarakstu? Do’ šu’… Tā… Tā… dzīvība… plika… te ir — trīsdesmit graši…

— Kāds ir graša patreizējais kurss?

— Rāmi, vecīt, rāmi. Kur ir “Komercziņas”?

— nekādu problēmu, cienītais, uzgaidiet mirkli — Atvainojiet, šodienas “Komercziņās” nav uzrādīts graša kurss, jums būs vēl jāuzkavējas. … Tu pazvani uz informācijas biroju… Birojs? Lūdzu sudraba graša kursu… … Kā, nav!? Kā, novecojusi nauda? Bet ko lai mēs darām? Ko? Tad meklējiet! Jā… Jā… Labi… O.K. Zvanu pēc desmit minūtēm.

— Jums jāuzgaida aptuveni desmit minūtes, kamēr noteiks graša kursu. … tur nelielas problēmas… Jā, uzgaidiet, lūdzu. Tu iedod viņam apsēsties. … Nākošais! Ar ko varu pakalpot?

Lombards, joprojām vēstīja neona spuldzes.

vēl neko

Es neprotu neko.
Es vēl neko neprotu.
Katru reizi es visu mācos no jauna.
Mīlēt. Ciest. Piederēt.
Katru reizi no jauna es mācos savu brīvību.
Spārnus. Kritienus. Lidojumu.

Kaut kur augstu klintīs slēpjas mana brīvības zeme. Tikai ar spārniem tā pieejama. Tik ilgi, kamēr es nelidošu pietiekoši augstu, kamēr mani spārni nenesīs mani līdz pašiem padebešiem un tālāk, es varēšu tikai domāt, tikai ilgoties savas brīvības zemes.

Kāda tā būs, ilgu zeme, ceļa mērķis? Vai viņā būs kalni vai tuksnesis? Varbūt tā būs sala jūŗas vidū? Bet varbūt tur zaļos zāle, un mežu skupsnu vidū būs saulains laukumiņš, kur celt telti – un palikt, un nemeklēt vairs.

Kalna kristāla krūzē
Neizdzīvotas atmiņas.
Kā avots,
Kur sāpes pasmelties.
Kā tērce,
Kur prieka nodzerties.

Kāds man pasniedz krūzi ar ūdeni. Tiešām, kristāla gaisma traukā ir dzīvinoša. Nu jau būs diezgan, lai varētu sasniegt to augsto taku, kas ved mājup. Pārlēkt pār kraujas neredzamo malu – un nonākt tur, kur ceļo tikai sapnī. Sapņu, cerību un pārsteigumu zemē.

Viss negaidītais, labais un ļaunais, šeit ir patiesība.

Zem manas sapņu un ilgu telts mitekli izracis melnbalts, svītrots, nesabiedrisks Kalnu Murkšķis. Mēs visus šos gadus nerunājām – pilnīgā saskaņā. Par vārdu veltīgumu.

Te ir pasaule, kur mēmums uzvar.

Te pieskāriens aukstumā zaudē visu enerģiju.

Te….

Te mūžīgos sniegos iekaist redzētgribošās acis.

Te baltums ir kā žilbinošs naids.

Tu arī piederi,- manā pasaulē, kur nekad nav krēslas.

Mēs ejam caur ēnām, kas zilganā sniegā izstiepjas garas, taisnas un neizdzēšamas. Mēs esam kopā.

es gājējs

I was a bard, a soldier, a tramp.
And I longed for home. Thou set me on fire.
Now I am Thy candle.

ir laiks. apmācies. pienācis. saulains. jau garām. mans. tagad. degšanas. ir. laiks.

paceltas acis. pret debesīm. no zemes. augšup. bez vārdiem. atkal. no jauna. acis. paceltas.

ir sirds. pukstoša. sūknis. sarkana. auksta. aiz artērijām. nepakļāvīga. nokaitēta, salauzta. sirds. ir.

briest doma.spēkā. neaicināta. klusumā. vētrā. pretrunās. vientulībā. cilvēku vidū. no vientulības. doma. briest.

mēmi ir mani soļi, ieejot tavā namā. tavā namā, kur vairs nav nekā. tavā namā, kas izpostīts. mēmi krīt dzirkstis pret tava nama krama grīdu, kad tai pieskaŗas manas dzelzs pazoles. mani soļi ir mēmi tavā namā.

kur man pacelt acis, kad tava nama sienu vairs nesaredzu. tava nama sienas, kas tik augstas. tava nama sienas tik aprasojušas rītā. kur man pacelt acis, kad tava nama sienu vairs nesamanu.

tava nama jumts debesu zilumā. pati debess ir par jumtu tavam namam. tavam namam, kam spraišļus un spāres atmiņās skatu. kur lai aizķeras skats, kad tavam namam ir debesu jumts.

tava nama sirdi caurstrāvo saules stars. kā pīķis pārdurdams rītausmas miglas, tava nama sirdī nolaiżas saules stars. putekļu stabos mana sirds atpazīst sen notiekošo. saules krusts tava nama sirdī par liecību viņa piederībai. tava nama sirdi caurduŗ saules stars.

tavs nams. vai vēl ir. varbūt tomēr. tavam godam. piemiņai. uzcelts. sagrauts. ieraudzīts. dzīvs. nams. tavs.

es gājējs. ceļā. noguris. spārnots. pakrītošs. samircis lietū. tavā namā. satieku. tevi. ak. gājējs. es.

degt. kā liesmai. no sirds. atkal. acīs. tev atbildot. klusējot. degt.

degt. ak dievs kā tas sāp.

ak Dievs kā Tas Sāp.

AK DIEVS KĀ TAS SĀP.

bet tu to zini tāpat.

mīlestība nebeidzas

Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs
– – – – – – – – – –
Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

Mīlestība nekad nebeidzas.

Es pieskaŗos tavai sejai, es eju gar akmeni, kur mēs satikāmies – es esmu lietus tuksneša sejā.

Es reiz beigšos – kādreiz, kaut kad, es pārstāšu būt, pārcelšos citā dimensijā. Kā lietus, kas iztvaiko no zemes virsas.

Kas to zin, kad mēs nākam viens otram pretī – lai saskartos … Kad mēs iztvaikojam, kurp tad mēs ejam? Vai?

Mīlestība nekad nebeidzas.

Mīlestība ir uguns, kas mūs baro, kas mūs aprij, kas dzīvo ar mums. Tā ir mūžīgā pazīšanas un saskarsmes uguns.

Tālāk, kā rokas sniedzas, tālāk kā izstiepjas dzīve, vēl paliek mīlestība.

Es esmu lietū, kas skaŗ tavu seju – mēmi, bez vārdiem, aiz pasaules.

Praviešu dāvanas beigsies, ir mirklis, kad beidzas laiks, kad mēs neredzam tālāk. Uz nezināmā robežas mēs zinām – pirms visa pareģotā nāk mīlestība.

Tu paņem mani plaukstu kausā, tu mani turi. Mīlestība ir kauss, kas iznes mūs cauri laika neiespējamam galam.

Valodas apklusīs, viss, ko var vārdos ietērpt, visi apraksti un atšķirības, ar ko mēs apkraujam vārdus – viss izdzisīs mīlestības visaptveŗošajā brīnumā un pieņemšanā.

Mīlestība ir daiļrunīgs klusums, Dievpilnā vārda lēnā gaita, no sirds uz sirdi runājot.

Caur lietavām pār tevi uzspīd saule, un es redzu, kā tevi ieskauj daudzkrāsu aura. Mīlestības balss izsaka mūs vārdos, kas radīja pasauli.

Atziņa izbeigsies, kad sīkās laika kripatas pārstās skriet no pagātnes nākotnē. Es to visu zināšu – pasaules iepazīšanas mokas būs beigušās.

Es esmu lietus, kas pastāv mākoņos tālu pār zemi. Es pārtraucu savu mākonību. Es uzzinu, ko nozīmē būt par lāsi un nokrist zemē. Tavas zināšanas par dabas likumiem mani nekavē.

Pienāks laiks, un viss būs izzināts viss, ko var iemācīties, – izņemot mīlestību, jo tā ir neizmērojama: tā nepazīst robežu, jo vairāk tā iepazīta, jo vairāk paliek, ko izzināt.

Manas acis ir aizmiglotas – vienalga, ūdens vai asaras – es tiecos uz brīdi, kad mana redze būs brīva.

Kad uzlūkošu īstenību aiz atspulga.

Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, tad – vaigu vaigā…

Es lūkojos tālumā, bet manu acu priekšā ir vienīgi dūmaka. Viņa ir manu sajūtu nepilnības zīme.

Tu esi tik tālu, ka mana ķermeņa sajūtas nespēj tevi aizsniegt. Dūmaka un tālums ir stiprāki par mani – par mani šobrīd un šeit. Mīlestība ņem manas acis un nes cauri tālei un miglai. Mīlestībā es varu tevi uzlūkot, lai kur arī tu būtu.

Mīlestība ir tīrītājs, skaidrotājs mūsu aizmiglotajām sajūtām.

Mīlestība redz vaigu vaigā – un neatraida.

Mīlestība neko neizkropļo. Tā ir Patiesā Tēla atspulgs Nevainojamā Spogulī.

Es uzlūkoju tevi. Tu redzi mani. Šis patiesās Uzlūkošanas mirklis ir mīlestība.

Es esmu tikai daļa, vien gabals no vesela. Es pazīstu tevi tikai pa daļai. Es zinu tikai tik, cik man ir atklāts. Mīlestība mani savieno, piesaista pazudušajam veselam. Es zinu vien pa daļai, bet tā daļa, ar kuŗu es zinu, ir daļa no mīlestības vesela.

Mīlestība saprot, kas es esmu, kāpēc esmu un kurp dodos. Tā ir Patiesā Atziņas Pilnība, kas netiesā.

Mīlestība svētdara, mīlestība izgaismo, mīlestība liek skaistajam atspīdēt vērotājā.

Mīlestība sevi neuzlūko. Tā sevi atmetusi. Kā visu aprijēja uguns, mīlestība izgaismo tos, kuŗus tā sadedzina.

Mīlestībā es esmu atzīts, un atzīts pilnībā – tāds, kāds es esmu. Mīlestība zin, saprot un nenovēršas.

Pirms visiem paredzējumiem un minējumiem, stiprāka par visām mēmām jūtām un neskaidrām nojausmām, klusinādama visus emociju virpuļus – nāk mīlestība,

Visu, kas mūsos, kas esam mēs – visu pārspēj mīlestība savā skaidrībā un tīrībā.

Mīlestība ir mūžīga. Es izbeigšos. Tu nebūsi mūžam. Aiz nāves važām, mēs viens otru uzlūkosim, viens otru sajutīsim, viens otru izzināsim –

Caur to visvarenāko no spēkiem, atziņām un Personu, kas jau senāk uzlūkoja,

meklēja, izraudzīja, pacēla, izprata

mūs abus, mūs visus.

Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs.

roze ledū

Nāve pieskaras pusnaktī.

Kā man uzzināt tavu vārdu, pirms
Pirms mēs ieejam katrs savā sniega kāpu noslēpumā?
Mans mēmums iekļaujas sniegā kā ūdens.
Kristāla klusums saista sapņus;
Tikai bāli zilganais miers paliek ugunīgs.
Tu ieskanies aukas svilpienos.
Kā man saprast tavu sacīto vārdu, pirms
Pirms mūs katru iesloga savā kupenā?

Es jaucu sniegu ar asinīm. Asinis pārvēršas mazās zvaigznītēs. Sniegs krāsojas sarkans. Sniegcietas asinis. Asinskarsts sniegs.

Katrai pikai pietrūkst tikai piliena nāves. Varbūt nomirt ir skaisti. Sniegs asinīs nomirst. Asinis sniegā deg kā aicinājums.

Nāve ienāk pie mums pus naktī.
Dienas otrajā pusē sniega sanesas pārklās zemi.
Tavu vārdu tās apsegs, un manējo.
Tu runā man neapjaušamā mēlē;
Kā zvans, gāles klajumos saukdams uz bērēm.
Man slīd kājas, zābaki pazūd sniegos.
Tavu lūpu auglis jau aizsniedzis manas ausis.
Kā man saprast tavu nosaukto vārdu, tai mirklī,
Tai mirklī, kad ledi iezārko visu nebūtību.

Asins lāses pārvēršas ziedos. Manas asinis ziedos — siltumu. Mēmums kā gurkstošs sniegs pieskaŗas apziņas saārdītajām plēksnēm. Mēmums sniegs — nemieru.

Mana sirds atplēsta vaļā. Kā atplēsta vēstule, sirds asiņo sniegos. Tikai ledū iesalusi roze to izlasīs. Tikai roze ledū pielīdzināsies sirds un sniega asiņu apmaiņai. Līdz jaunam putenim.

karaļa āksts

Šai pasaulē gudrība neizdzīvotu, ja nebūtu neskaitāmu paaudžu ākstu, klaunu un arlekīnu, kas klupuši un krituši cilvēciskās antipātijas, līdzcietības un žēlsirdības ceļos. Tādēļ tālāk rakstītajam piešķirts sekojošais nosaukums.

KARAĻA ĀKSTS

KOMĒDIJAS SĀKUMS

Skatuve kaut kur. Priekškars aizvilkts. Divas rokas pašķiŗ aizkaru. Parādās figūra, tērpta pa daļai sarkanā, pa daļai melnā, galvā cepure ar vairākām astēm, pie kuŗām piestiprināti zvārguļi.

Arlekīns pienāk klāt pie Kameras. Tuvplāns: Arlekīns skatās tieši Kamerā. Jūs skatāties Arlekīna acīs.

Vecīt, šī ir tikai spēle. Kāds vienmēr uzvar. Pievāc vinnestu. Visu, pavisam. To sauc par Lielo Laimestu, Uzvaru un kā tur vēl. Un vienmēr kāds ir tas laimīgais, tas cilvēks no pūļa, vecīt. Tas, kurš izmantojis Izdevību.

Tuvplāns. Viens Arlekīna cepures zvārgulis šūpojas bez skaņas. Nav nekā ausij uztveŗama. Neskanīgumu parāda zvana mēles mēmā kustība. Lūk – Skaņas Trūkums.

Var jau būt, sīkais, ka neviens no mums nesagaidīs labākas dienas. Tās labākās dienas vienmēr paiet nepamanītas. Mēs pamatīgi vaimanājam, pretojamies tam, kas mūsuprāt ir Dabas spēki, un tad mirstam. Un neviens pat nepamana, ka starp tām smagajām, draņķīgajām un grūtajām Šodienām ir brīnuma laiks. Tikai tad, kad Šodiena kļūst par Vakardienu, tad gan mēs to saucam par labu. Nē, sīkais, nevis par labu, bet labāku. Tie labākie laiki vienmēr paiet pirms mūsu dienām.

Kādas kalnainas vietas panorāma. Kalna galā karoga masts. Karogs vaļīgi nokarājas. Ļoti vārgs vējš, kas nespēj kustināt karogu. Sīciņa figūra tā kalna pakājē, kam galā ir karogs. Figūra mēģina aptvert visu skatu vienā acu uzmetienā. Šī figūra ir Arlekīns, ārkārtīgā attālumā.

Es vienmēr dziedu, kad strādāju, vecīt. Tas neko neizmaina. Tas garu nepacilā. Tas darbu nepadara vieglāku vai mazāk sarežģītu. Īsi sakot, ar dziedāšanu kalnus negāzīsi.

Es vienmēr dziedu, kad strādāju, vecīt, jo darbs prasa dziesmu. Nekādu pārgudrību, vecais. Vienkārši darbam piedien dziesma.

Fonā tālumā pils drupas. Priekšplānā liela peļķe. Pa visu laukumu izmētātas drazas.

Tuvplāns: saplēsta alus pudele. Etiķete redzama. Kāda roka pastiepjas, lai to paceltu.

Tuvplāns: maiss ar drazām pie kājas. Kāja neatrodas kopā ar ķermeni. Asinis nav redzamas.

Tālumā fonā Arlekīna figūra starp drupām un drazām. Arlekīns tērpies Sarkanā un Melnā tieši šim gadījumam.

Redzi, sīkais, tās ir narcises. Plaukst katru pavasari. Zied pāris dienas. Padara pasauli jautru, arī kad līst. Kad līst, vienalga, ūdens vai asaras, atminies narcises. Viņas dzīvo, lai dotu – piemiņas prieku.

Kad asaras gāž kā no spaiņa, sīkais, atminies, ka tu esi narcise. Tu dzīvo, lai dotu prieku. Piemiņas prieku. Neaizmirsti, sīkais.

Tuvplāns: Arlekīna mugura. Divi cepures zvārguļi pieskaŗas pleciem. Viena aste ir sarkana. Otra ir melna. Arlekīns iet prom. Zvārguļi šķind uz katra soļa.

Kalnainās vietas skats. Karoga masts ir salauzts. Vējš nes karogu. Karoga viena puse ir sarkana, otra – melna. Kamera seko karogam, kamēr tas pārvēršas sīkā punktiņā pret debesu nomācošo zilgmi.

Nokāp uz zemes, vecīt. Uz tevi paskatīties nāk baigās masas. Tev tas jānopelna. Viņiem vajag tavas sāpes un asaras. Tavas sāpes un asaras ir smieklīgas. No tiesas.

Mums visiem tā ir bijis. Redzi, viņi neviens pats negrib redzēt īstenību. Viņi nāk tikai uz spēli un grib droši zināt, ka tā ir spēle.

Vecīt, tavas sāpes viņiem ir tikai spēle, ar ko nosist laiku. Nevienu neinteresē, ko tu jūti. Tu nevari just, tu esi no koka. No akmens.

Nokāp uz zemes, vecīt, un spēlē.

Tuvplāns. Acī riešas miklums. Veidojas asara un rit lejup pa vaigu, atstājot slapjas pēdas. Nākamā asara seko iepriekšējai.

Arlekīns stāv pilnā augumā ar muguru pret Kameru. Arlekīns pagriež galvu pret kameru, daļēji pagriezdamies ar visu augumu. Kamera tuvojas stāvošajam Arlekīnam. Tuvplāns: Arlekīna seja, ko ieskauj melnsarkanā cepure. Grimu uz Arlekīna vaigiem ir izvagojušas asaras.

Arlekīns aizgriežas nost no Kameras. Viņš iesniedzas krūtīs. Nākamajā mirklī, pilnīgi apgriezdamies, viņš pastiepj abas rokas uz priekšu Kameras virzienā. Kamera seko rokai, no pleca sākot, pamazām arvien vairāk fokusējoties uz Arlekīna sirdi, ko viņš tur abās plaukstās. Nekādā gadījumā nedrīkst parādīties Arlekīna seja.

Kalnainās vietas panorāma. Arlekīna figūra ar pastieptām rokām skatā no augšas. Attālums pamazām pieaug.

Fonā skan attāli slāpēti smiekli.

KOMĒDIJAS BEIGAS

Advertisements