par to, kur palika vējš – īsluga

Par to, kur palika vējš*.

Stāstiņš vēja ķērājiem un uguns kurinātājiem. Kā arī tiem, kas sveces lej un mīl laist gaisā pūķus un būvēt vējdzirnavas. Donkihotus lūdz neatsaukties.

(*skat. arī Dz. gr. 7. dziesma, Imants Kalniņš “Kur paliek vējš?”)

Darbības vieta:

Ceļš. Galapunktus katrs var piedomāt pats, ja tādi nepieciešami.

Darbības laiks:

Bezvējš, īsi pirms vēja atnākšanas.

Darbojošās personas:

Pirmkārt: redzamās: dažādi cilvēki dažādās vēja ķeršanas stadijās, parādīšanās secībā:

Bērns:

Mamma:

A:

B:

C:

D:

E:

F:

G:

H:

I:

Otrkārt: neredzamās: vējš. Dieva Gars. Tās katram pašam jāpiedomā, jāsaredz un jāsajūt.

Ja arī lugā vērojama kāda līdzība ar cilvēkiem mums blakus, tad tā ir tikai šķietamība. Vēju nevar noķert, mīlestību – aizdedzināt. Cik žēl. Līdz ar to visi meklējumi un sapņi, kā arī nāve uz skatuves uzskatāmi tikai par autora izdomājumu, lai iespēju robežās aicinātu skatītāju/lasītāju pārdomāt jautājumu par to, kur tad galu galā vējš paliek, kad apstājas koki. Neviens cilvēks lugas rakstīšanas procesā nav cietis, varbūt izņemot autoru, bet tas neskaitās.

Parādās Mamma, viņai seko Bērns. Mamma dara Ko Ļoti Svarīgu, bet pilnīgi bezjēdzīgu.

Bērns: Mammu? Kad koki apstājas, kur paliek vējš?

Mamma: Tad vējš iet gulēt. Nemaisies.

Bērns un Mamma paliek kā mēmi stagnācijas liecinieki.

Tiek uznests ugunskurs. Gandrīz izdzisis.

Iznāk B: ar somu, kurā ir guļammaiss vai sega, apsēžas pie ugunskura. Pēc brīža parādās A: ar zaru klēpi.

A: Te būs. Nomet zemē zarus. Gandrīz kaklu nolauzu mežā.

B: Pieliec uguni.

A: Interesanti, ko tu tādā gadījumā darīsi. Liec pats.

B: Nu, kā zini. Pagriež visiem muguru.

A: Sāksi salt, pieliksi pats. Man tāpat silti. Aiziet.

B: viņam nopakaļ Ņerga.

B: paskatās uz ugunskuru, paspārda zarus, iekārto sev migu un aiziet gulēt. Ugunskurs izdziest.

No skatītāju puses nāk C:, taustīdamies kā pa tumsu.

C: Bāc, te tak ir tumšs kā pagrabā. paklūp pret B:. Un kas tas tāds?

B: Cilvēki te guļ, ja kas.

C: Tev nesalst?  Ugunskurs izdzisis.

B: Patiesībā… Es nemāku iekurt.

C: Vajag pūst. Pūš uz uguni, bet nekā.

B: Nuja. Man nekad nekas neiznāk. Ielien atpakaļ migā.

C: Sērkociņi tev ir? Šķiltavas?

B: Nav. Un liec mani mierā.

C: skatītājiem Būtu vējš, uzpūstu uguni.

Parādās A:. Vēja nav bijis jau divas nedēļas. I neceri.

C: Varbūt tev ir sērkociņi vai šķiltavas?

A: parausta plecus. Nav. Un uguni es nekuršu. Lai to dara viņš. Ar kāju pabaksta B:.

C: Tad atliek tikai cerēt, ka vējš pamodīsies, jo citādi mēs visi nosalsim.

A: Ej, meklē vēju. Laimīgi tev. Apsēžas un blenž uz pelniem.

C: Laimīgu palikšanu. Aiziet, apsēžas pie skatītājiem.

Kopā ar ugunskuru no skatuves tiek nonesti A: un B:, nosaluši.

Bērns: Vai vēju var noķert?

Mamma: Vēju nevar redzēt. Kā tad tu viņu noķersi? Nomazgā muti.

Vairāki cilvēki parādās un būvē kamīnu. Noliek pie tā plēšas un aiziet.

Uznāk D: ar malku un sērkociņiem, liek malku kamīnā un mēģina iekurināt. Viņš ar plēšām pūš gaisu kamīnā, kamēr tas sāk neganti dūmot.

D: klepo, vēdinās ar avīzi. Nudien, skurstenis jātīra. Nevelk nemaz.

No pirmās rindas pieceļas C:.

C: Bet varbūt vajag vēju? Lai pūš? Varbūt tad vilks?

D: Man nevajag vēju, man vajag, lai skurstenis velk.

Istabā ienāk E ar slotu.

E: Tu te visu esi piecūkojis ar savu kamīnu. Nikni slauka. Labi, ka vēja nav, citādi iznēsātu pa visu māju.

C: Bet … vējš…

E: Nekāda vēja mūsu mājā. Kad vajag papūst, mēs pūšam ar plēšām. Paceļ tās augšā. Plē-šām. Skaidrs?

C: nokaunas un apsēžas.

D: uz E:. Atceries? Kad vasarā rudzu laukā skrien vējš? Tādiem… viļņiem… Kā jūrā, skaisti…

E: Beidz sapņot un domā, kā iztīrīt skursteni. Abi aiziet.

Bērns: Bet kad cilvēks paliek kā vējš? Vai tad viņš ir neredzams?

Mamma: Kad cilvēks paliek kā vējš, viņš ir neparedzams. Un tu tāds negribi būt.

Bērns: Kāpēc?

Mamma: Kāpēc, kāpēc. Ko par tevi domās citi?

F: parādās, apkrāvies palagiem, burām vai tamlīdzīgiem rīkiem.

G: uznāk no pretējās puses, stiepdams kārtis vai ko tādu.

Abi saduras ar dibeniem.

F: Oi!

G: Atvaino!

F: Es tevi meklēju pa visu pasauli.

G: Kā tad. Pats biji pazudis. Nu tad, laižam gaisā?

F: Laižam gaisā.

Abi ņemas, kaut ko pa zemi būvēdami. C: iznāk no skatītājiem un viņiem pievienojas.

C: Kas tas būs?

G: Manuprāt

F: Vējdzirnavas.

C: un G: kopā: Jā?

C: Un kur tu ņemsi vēju?

F: Būs spārni, būs vējš.

C: nogroza galvu par tādu pārgalvību. Būs spārni?

G: Dzirnavām ir spārni. Kā putniem.

F: Buras. Kā kuģiem.

G: Vējš viņos ieķeŗas un skrien.

F: Un paņem mūs līdzi.

C: Skaisti…

Ienāk H:,  ieraudzījis C:, apstājas pārsteigts.

H: Tu? Jau te? Kāds vējš tevi atpūtis?

C: Trakākais, ka nekāda vēja visu izrādi nav.

H: Es domāju – kā tu te gadījies?

C: domīgi: Es… meklēju vēju.

Nepabeigtās dzirnavas paliek uz skatuves, iziet visi, izņemot Māti un Bērnu.

Mamma:  Nē nu, paskaties tikai – lieli cilvēki bet vējš galvā.

Bērns: Kad vējš galvā, vai sirdī deg uguns?

Mamma: Uguns… Uguns deg krāsnī. Par sirdīm tikai tā runā.

Bērns: Bet kā tad sasildīt sirdis?

Ienāk H:, un I: ar diegu kamolu un stearīna trauciņu rokā. H:  taisa sveces, I: karina tās žāvēties.

No otras puses parādās C:, mazliet nosalis. Viņam plecā soma.

C: Tad es iešu. Laimīgi jums.

H: Pagaidi. Tu tā arī nepateici, uz kurieni.

C: Man jāiet. Sirds saka – kāds tur ārā nevar iekurt ugunskuru. Varbūt šoreiz paspēšu palīdzēt.

I: Un daudz tev tā izdevies?

C: Pagaidām vēl ne, bet es turpinu meklēt. Un gaidīt vēju.

H: Vēju. Kāds tam sakars ar vēju?

I: Vējš tak visu posta? Ārda ārā?

C: Vējš māca mūs skriet un spēlēties.

Bērns: parausta C: aiz drēbēm.

C: Jā?

Bērns: Paņem līdzi sveci. Un šķiltavas.

C: Par šķiltavām skaidrs, bet priekš kam svece?

Bērns: Lai sirdij silti.

Mamma: Liec tak cilvēku mierā. Ņem Bērnu pie rokas un ved prom. Atvainojiet.

C: Paldies, mazais cilvēk. Māj Bērnam ar roku. Bērns mēģina māt pretī. Iziet Mamma un Bērns.

C: Nu tad…

I: Tu iesi.

H: Sveces. Uz I: Iedod viņam sveces.

I: Un sargā viņas no vēja.

C: pateicīgs Paldies. Paņem sveču pāri un ieliek somā.

C: iziet. H: un I: saskatās. Klusums.

H: Kā tev liekas, par ko tas bija?

I: Par vēja ķeršanu?

H: Mini vēlreiz.

I: Par vēju galvā?

H: Un tātad? Vēlreiz?

I: Nu pasaki!

H: Kā tev liekas, kāpēc viņš nevarēja sēdēt mājās?

I: Uguns dēļ?

H: Bērns? Kur tu paliki?

Ienāk Bērns. Samulsis.

H: Bērns, saki man, par ko bija stāsts?

Bērns: Par vēju? Kas liek meklēt tos, kam apdziest uguns?

I: Un tālāk?

Bērns: Nu un tad no savas sirds to uguni aizdedzina. Kas tur ko nesaprast?

Fonā dzirdami Mammas saucieni, meklējot Bērnu.

Bērns: Man jāiet. Citādi viņa domās, ka es esmu pārvējots.

H: Nāc, I:, iesim mēs arī. Jāuzdāvina Mammai kāda svece, lai viņa redz, cik skaisti vējš lokās.

Exeunt omnes.

——————————————————-

Un kad tu skaties, kā koki
Vējā lokās:
Un kad tu redzi, kā
Sveces
Vēju loka,
Un kad tu dzirdi,
Kā sirdis
Aizdegas Gara liesmā –
Kā dziesmā
Par vēju un Neparedzamo,
Par klusumu un par
To, cik tuvi viens otram
Mēs tiekam,
Kad savu sveci
Uz galda svečturī liekam,-
Ieklausies pasaulē ciešāk:
Vēl
Viņā var paspēt
Atjaunot ugunskurus.

Advertisements

say something

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s