trešais aprīlis, divi tūkstoši septiņpadsmitais gads

vai arī tavā pusē bērzi pumpuro? un melni mājas strazdi  izbož rīkli un svilpj un vītero? zem meža velēnām salts rūgtums iziet gaismā un zeme atveŗas un peļķu ledus plaisā… vai tavā  pusē arī  vārnas vējā dejo un kraukļi kramšķina un bērzos sulas klejo un klusi tek no sīkām mazām brūcēm? un mums pa vidu…

circles

she’ll only forget her children, pale green when the dawn deprives them of sleep. she’ll sing bitter lullabies, an aeternal dirge, primaeval and calling to all that sees light. she will look out when the night is high and all the rotten things flourish. her breath so deep, full of fragments, fragrances, thoughts catching up…

a star unrepentant

a pale star through the benighted branches blurred by lack of glasses i breathe four point three below zero and blink out of order where the crows sleep secretly black shadows on black, their dreams contagious, simple, crawling with edible garbage in plenty more steps over the brittle dead leaves smell like so many autumns…

padziedi, zeme

padziedi, zeme, par baltu smilgu zaļajā mežā, par zelta lapu apaļā liepā; padziedi māti viņajā pusē, zaļajā zemē, zeltajā domā, klusums kur veļas, mākoņos aizķerts

trains as large cetaceans (and the butterfly unexpectedly)

maybe the trains are large animals, not unlike the blue whales, stranded, composite, growing wheels and tails and then picking their route, out of the capture, out into the wild places and fields, to see the cross-dressing hills, to roar and signal, and rear up into the cloud-bothered sky over horizons. magical trains, invoking stories,…

the blackbird sings night competing*

a long whistle, a whistle, a green turn to the right, peach upon blue, tweet, chatter, breathe in the freshly cut mint, a hint of basil, orange setting, apple trees ripe for starlings, stars not emerging from dusk, make another jump into the wild-rose fragrance, dance in the twilight, watch the moon go semi-round, eyes…

upside-down sky with peach-coloured dolphin dreams

peach-coloured sky breathes the pale dust of ships splitting towards heaven. stars creep out from their dents in the firmament, and drop, shooting, growing tentacles, acquiring a life of their own ——————– down down into the endless sea, blue as the night giving it birth. dreams like dolphins surface to breathe, shoot up into the stars,…

rain

is a sign of autumn, the smell of raw water in the nostrils of all people splashing, hurrying, covering themselves improperly in umbrellas and raincoats. rain reminds. of thick morning fogs skewered by sunshine, the fragrant sod, freshly cut open, and potatoes, pale and moist, just discovered, ripe to be picked. rain sloshes up thoughts,…

kad mēness vairs neslēpjas aiz mākoņiem, jo naktīs līst

tu esi lietū, kad lapas čaukst, kad mākoņos ietinies, rudens vēl tikai silda plaukstas mēnesnīcās un kļavu zaļumā; tavi soļi zibšņos un lāsēs, un rīboņas pilnā skrējienā, pāragros putnu kāšos, kas ielavās sala neskartās debesīs; tu esi lietū, un smilšu graudos pie tavu kurpju zolēm

there might be books about this, but summarily

to be latvian means to know your pitch from your fork, to speak a tongue designed for woods and fields, it means to have so much history that the present stops and goes backward, the future reiterating the pasts. to be latvian is to be aware

to es nepaspēju pastāstīt*

pa šodienu pēkšņi bērzi izdzina lapas, izpleta skaras, kļuva biezi, un sulas apstājās tecēt. un kaijas jau četros piekliedz pilsētas ielas, skaita radus un uzglūn lietām, kas nepiesietas. drīz kļavām būs ziedi,

kad dzirkstele aizlec

turpat pie celiņa, it kā aizmidzis, zālīti apsedzies, kaķīts atlaidies; pelēka vilniņa, viss melnās strīpiņās, dzeltena pakakle, pusviru actiņas- guļ kā tāds plausītis. zīlīte atnāca, zvirbulīts pieleca, ne ķepa nekustas; tepat viņš staigāja, draudziņu meklēja, murrāt murrāja, cilvēku gaidīja; rītiņa agrumā apstājās sirsniņa, mauriņa lizdiņā, kaķentiņš aizmiga.

a little glimpse of spring, and the declining snow, the cold and the songs of birds, from a perspective of snowman

debesu nesamulsinamā zilumā viena strīpa – nopelēkojies ķivulis dzied kā ūdenspīpe – sniegs vietām balts tikai dziļumā saulei zobi – ap zemledus makšķerniekiem vižņu robi – ja tu būtu dziesma, es klausītos elpu neatņemdams, plīvotu tavās notīs atslēgās piesiets; ja tu būtu dziesma, es nestāvētu ķivuļu kaŗos tāds viens un nekustu zobainos staros.

vēstule mātei*. ar šujmašīnas elementiem.

mīļo vecenīt, man iet labi. tikai nesanāk piezvanīt, jo iekšā kaut kas klab. tas par “zingeru” – laikam diegs pārāk nospriegots, vai arī kaut kas uz ass tur aiz kuģīša. tev vienmēr aizņemts, ar ko tu visu laiku runā? attaisīju vaļā, bet nekā, augšējais tāpat met cilpas;

īsumā par to, kāpēc ir vērts rakstīt ne pārāk saprotamu dzeju

es norakstu tās atmiņas no sevis nost. ar saulēm un ar sausām (atv)asarām, ar slapjiem puteņiem un vēlām lazdu skarām, un pazaudētiem suņiem, ugunskuriem un noklusētu strīdu, ārpus laika es norakstu tās atmiņas no sevis nost. jo citādi tu mani izlasīsi- kā sēklas, kuŗas izbeŗ pelnos, un dzīves ķirbis pārvērtīsies atspeŗratos un nozags neaizmirsto, aprīs…

kā reizēm gadās uztrāpīt uz cilvēka lappušu malām, un baložu vietā sirds vēstules nez kāpēc pārnēsā dzēse (jo baloži vienkārši nav pārāk inteliģenti)

uz malām, mēs toreiz rakstījām uz malām un neatgriešanos, kad vēja pusē salām mūs gārņi ievīla. uz malām un vienā laidā, tā bez kādām šuvēm no rokām vien mēs ugunskuri kļuvām uz neatgriešanos. kā dzēses ūdensrozēs mēs lapas sagriezām, kas tika tev, kas – man, to neizlasīt kartupeļu grozos. uz malām mēs rakstījām no paša…

sacirsti ritmi

es klusēšu skaļi kā klusē lielgabali gadsimtu drupās. kā zāle aug, lēni, es iesakņošos starp ēnām, kur lapas trupēs. es elpošu akli kā nenoķerts zaglis nakšu krustcelēs. un kad es sabrukšu kopā ar maskām un ilūzijām, tu mani neatstāj, Tu mani neatstāj.

tāpat vien, kad mākoņi velk vagas debesīs

pelēki balti mākoņu nagi tirkīza tīrskaņas debesīs es tevis neatradu tu biji apklusis. tagad jasmīna smaržām rakstu uz platānas lapām tādu kā vēstuli – gan vējš aiznesīs manas skaņas gar taviem mēmajiem logiem; un mēness pārskries tumšlapu kokus un cauri laikiem sikspārņi dziedās par to, kā aizmirsušie klusumā aiziet, nespēdami savus gabalus salasīt ilgu pustumsā.

par to, kā nepaspētais ir iemesls klusēt

tā meitene ar vēju matos, ko viņa zina par mākoņu stumšanu ievziedu tumsās? pavisam cita gamma ir raganu naktīm un mēmiem lidojumiem  gar tavu logu,  kad papeļu spurdzes vējš norauj un nekur neaiznes. pavisam cita garša ir mēness skurbumam, kad vijolīšu kausos divi viens otru dzeŗ un nevar vien atdzerties mūžam.

pilnmēness/ pustrijos naktī// joprojām nav iespējams gulēt

skumju putns izplešas vējā un tumšmelnām spalvām ieķeŗas mākoņu malās. viņš plīvo starp zemi un debesīm, starp to, kas varēja būt, un to, kas nenotika. viņa kājas iejūk vīnogu zaros aiz loga, un viņa sirds sitas stiklos, klusumā, pārtraukta. sarāvies kamolā, skumju putns tup uz palodzes, un ir krietni pāri pusnaktij; viņa acis aizsedz mēnesi,…

nekas nav pazaudēts

uzdāvini man sapni. pilnu ar … madarām; ar tikko paspētu skolas zvanu, ar ozona molekulām mazliet ieplēstā kolbā. uzdāvini man sapni. kur nav ilgu iesildīšanas; nav neatveŗamu durvju un zirnekļa tīklu pār vecām kartēm. uzdāvini man sapni. pilnu ar … ķiploku receptēm; ar gandrīz negaisa mākoņiem, ar asfalta smaržu zem raibi rūtainām riepām. sapni kā…

bet varbūt arī tā

Re, vēja nav, un kociņš neviens nekustas, Un laikam neplūst arī gruntsūdeņi. Un melnās svītras nodzēstas no tāss. Un sausā eglē apklusuši dzeņi. Bez vēja tavi mati klusi guļ. Un nešūpojas aste cielaviņai. Un brūnā māla bļodā māte sviestu kuļ. Bet debesīs. Un nav ko prasīt viņai, Jo debesīs. Un neviens kociņš nekustas. Gar manām…

neskaties

es atgriežos kaut kur starp nāvi un klusumu saulstaru rakstos bērzu spurdzes pārklājas rasas prizmām un dzilnīša srīi-srīi kā dimants griež ledus; tāds āliņģis starp toreiz un vienmēr; tāds elpas pārtraukums.

blaumanis un es

Pār Gaŗkalnes tumšajiem siliem vējš sniegotas mežģīnes kāj pār priežu galiem ziliem sapņi un gļuki jāj. Dus greiderētājs savā migā, dus sētn(i)nieku pulks, dus simtlatnieki un zemnieks, un laika zīmju tulks. Vien pašā šosejas malā ir stopotājs nomodā – tas meklē pēc pavedēja ir tuvu, ir tālumā. (turpinājumu, lūdzu, komentāros)