Metonīmijas

Vienu baltu rozi, Kad viss pārējais nozied – Pār kritušām lapām, Kad ēnas kļūst gaŗas, Kad elpojam atvasaru, Un saule pār takām. Vienu zaļu ērkšķi, Ko apcirstā vāzē iemērkt Pie melnām saknēm, Vienu siltu roku Zem kailajiem kokiem, Kad rudens atnāk Raudzīties zvaigznēs, Kur dvēseles aiznes Vējš garām kapiem. Advertisements

Read More Metonīmijas

Haunting

Sing me a song when the daylight is gone, Sing me the day anew. Sing me the grass, and the trees, and the sun, Sing me the wind and the dew. Sing me the rye fields in full bloom, Sing me a summer rain. Sing me the sting of the ice in the air, Sing […]

Read More Haunting

Bez vietas un briežiem*

Mīļā, šodien ir pumpuri pušu, un žubītes burbuļo neapklusušas. Mīļā, jasmnīns zied trausls un krēmīgs, un liepas piebalso neizlēmīgi. Mīļā, saule jau stāv tik tuvu, un zeme auksta neapturami. Strazdi bērnus jau palaiž tautās, un vārnēni zālājā nenopļautā; Un smiltis skrien naksnīgā vējā, pār atmiņām skrien nepaspējami. Mīļā, ir atkal debesis pārplīsušas, un man tevis […]

Read More Bez vietas un briežiem*

holes in the universe

I cannot unlove you; when the morning sings out moonlight, as the snow turns to ashes at dawn, I gently finger the rough edges of what you left of me, leaving. Serrated, larger than life, sharp, silently seeping with something red. It is cold, the snow scintillates, throwing tiny maroon reflections back at the mourning […]

Read More holes in the universe

Translating verticality

I am Vertical   by Sylvia Plath   Es stāvu uz augšu But I would rather be horizontal. Bet ļoti gribas būt šķērsām. I am not a tree with my root in the soil Es neesmu koks, kas izlaidis saknes Sucking up minerals and motherly love Iesūc vielas un mātišķu mīlestību, So that each March […]

Read More Translating verticality

circles

she’ll only forget her children, pale green when the dawn deprives them of sleep. she’ll sing bitter lullabies, an aeternal dirge, primaeval and calling to all that sees light. she will look out when the night is high and all the rotten things flourish. her breath so deep, full of fragments, fragrances, thoughts catching up […]

Read More circles

a star unrepentant

a pale star through the benighted branches blurred by lack of glasses i breathe four point three below zero and blink out of order where the crows sleep secretly black shadows on black, their dreams contagious, simple, crawling with edible garbage in plenty more steps over the brittle dead leaves smell like so many autumns […]

Read More a star unrepentant

padziedi, zeme

padziedi, zeme, par baltu smilgu zaļajā mežā, par zelta lapu apaļā liepā; padziedi māti viņajā pusē, zaļajā zemē, zeltajā domā, klusums kur veļas, mākoņos aizķerts

Read More padziedi, zeme

rain

is a sign of autumn, the smell of raw water in the nostrils of all people splashing, hurrying, covering themselves improperly in umbrellas and raincoats. rain reminds. of thick morning fogs skewered by sunshine, the fragrant sod, freshly cut open, and potatoes, pale and moist, just discovered, ripe to be picked. rain sloshes up thoughts, […]

Read More rain

kad dzirkstele aizlec

turpat pie celiņa, it kā aizmidzis, zālīti apsedzies, kaķīts atlaidies; pelēka vilniņa, viss melnās strīpiņās, dzeltena pakakle, pusviru actiņas- guļ kā tāds plausītis. zīlīte atnāca, zvirbulīts pieleca, ne ķepa nekustas; tepat viņš staigāja, draudziņu meklēja, murrāt murrāja, cilvēku gaidīja; rītiņa agrumā apstājās sirsniņa, mauriņa lizdiņā, kaķentiņš aizmiga.

Read More kad dzirkstele aizlec

a little glimpse of spring, and the declining snow, the cold and the songs of birds, from a perspective of snowman

debesu nesamulsinamā zilumā viena strīpa – nopelēkojies ķivulis dzied kā ūdenspīpe – sniegs vietām balts tikai dziļumā saulei zobi – ap zemledus makšķerniekiem vižņu robi – ja tu būtu dziesma, es klausītos elpu neatņemdams, plīvotu tavās notīs atslēgās piesiets; ja tu būtu dziesma, es nestāvētu ķivuļu kaŗos tāds viens un nekustu zobainos staros.

Read More a little glimpse of spring, and the declining snow, the cold and the songs of birds, from a perspective of snowman

upon seeing a reflection in the calm waters under a bridge, and the said reflection having no original

es tevi redzu atspulgā zem tilta starp nobirušām rudens lapām stāvi un ūdens rāms un saule zāli silda pa vidu sīkvējam kas dzeloņplūmēs apklust tik kaili zari skatam nav kur palikt vien debesīs ar gāju putniem palot es tevi redzu atspulgā zem tilta tu mani elpo sen jau nomirušo

Read More upon seeing a reflection in the calm waters under a bridge, and the said reflection having no original

īsumā par to, kāpēc ir vērts rakstīt ne pārāk saprotamu dzeju

es norakstu tās atmiņas no sevis nost. ar saulēm un ar sausām (atv)asarām, ar slapjiem puteņiem un vēlām lazdu skarām, un pazaudētiem suņiem, ugunskuriem un noklusētu strīdu, ārpus laika es norakstu tās atmiņas no sevis nost. jo citādi tu mani izlasīsi- kā sēklas, kuŗas izbeŗ pelnos, un dzīves ķirbis pārvērtīsies atspeŗratos un nozags neaizmirsto, aprīs […]

Read More īsumā par to, kāpēc ir vērts rakstīt ne pārāk saprotamu dzeju

kā reizēm gadās uztrāpīt uz cilvēka lappušu malām, un baložu vietā sirds vēstules nez kāpēc pārnēsā dzēse (jo baloži vienkārši nav pārāk inteliģenti)

uz malām, mēs toreiz rakstījām uz malām un neatgriešanos, kad vēja pusē salām mūs gārņi ievīla. uz malām un vienā laidā, tā bez kādām šuvēm no rokām vien mēs ugunskuri kļuvām uz neatgriešanos. kā dzēses ūdensrozēs mēs lapas sagriezām, kas tika tev, kas – man, to neizlasīt kartupeļu grozos. uz malām mēs rakstījām no paša […]

Read More kā reizēm gadās uztrāpīt uz cilvēka lappušu malām, un baložu vietā sirds vēstules nez kāpēc pārnēsā dzēse (jo baloži vienkārši nav pārāk inteliģenti)

sacirsti ritmi

es klusēšu skaļi kā klusē lielgabali gadsimtu drupās. kā zāle aug, lēni, es iesakņošos starp ēnām, kur lapas trupēs. es elpošu akli kā nenoķerts zaglis nakšu krustcelēs. un kad es sabrukšu kopā ar maskām un ilūzijām, tu mani neatstāj, Tu mani neatstāj.

Read More sacirsti ritmi

tāpat vien, kad mākoņi velk vagas debesīs

pelēki balti mākoņu nagi tirkīza tīrskaņas debesīs es tevis neatradu tu biji apklusis. tagad jasmīna smaržām rakstu uz platānas lapām tādu kā vēstuli – gan vējš aiznesīs manas skaņas gar taviem mēmajiem logiem; un mēness pārskries tumšlapu kokus un cauri laikiem sikspārņi dziedās par to, kā aizmirsušie klusumā aiziet, nespēdami savus gabalus salasīt ilgu pustumsā.

Read More tāpat vien, kad mākoņi velk vagas debesīs