pēdas*

oktobŗa lietū ir kaut kas svēts. lapas sprēgā zem lāsēm, piepildās peļķes un slāpē zosu klaigas tur augstumos. siltā zeme ietinas miglās. vakari nodeg saulrietā, veļi nāk staigāt starp dzīviem, kāds elpo auksti pie vaiga. pamazītiņām mākoņi iztek kā domas asarās, velēnu zaļums ir mānīgs, salna velk sudraba stigu. tu neatnāksi. ne tagad. nosirmojušas pēdas […]

Read More pēdas*

kad dzirkstele aizlec

turpat pie celiņa, it kā aizmidzis, zālīti apsedzies, kaķīts atlaidies; pelēka vilniņa, viss melnās strīpiņās, dzeltena pakakle, pusviru actiņas- guļ kā tāds plausītis. zīlīte atnāca, zvirbulīts pieleca, ne ķepa nekustas; tepat viņš staigāja, draudziņu meklēja, murrāt murrāja, cilvēku gaidīja; rītiņa agrumā apstājās sirsniņa, mauriņa lizdiņā, kaķentiņš aizmiga.

Read More kad dzirkstele aizlec